(Sākums 10. decembra numurā)
Uz Azerbaidžānas robežas
Tbilisi pāris dienas oktobra viducī vēl varēja uz balkona sauļoties, turpretī brauciens uz Davida Gareji klosteri ir skarbu vēju pavadīts. Ceļš arvien vairāk un vairāk vijas pa kalnaini tuksnešainu apvidu, līdz nezin kāpēc rodas sajūta, ka tā varētu izskatīties uz Mēness. Pa ceļam kā mirāža šajā tuksnesī iznirst kādi aitu ganāmpulki un neliels ciematiņš nekurienes vidū, kura nosaukums tulkojumā esot ‘tuksnesis'. Šajā fantastiskajā ainavā kādā brīdī iekrāsojas skaidrs varavīksnes pusloks.
Nonākot pie klostera kalna pakājē, vējš ir tik spēcīgs, ka galvas tiek aptītas ar visām pieejamām šallēm un lakatiem, mati noslēpti aiz tiem un savilktas biezas jakas. Sākas ceļš pa taciņu kalnup. Apgaitā staigā robežsargi, jo esam pie Azerbaidžānas robežas. Ejot pa šauru taku, kuras vienā pusē ir klinšu alas ar vēl daļēji saglabājušamies senajām freskām, bet otrā – sazin cik zemu iespējams ripojums Azerbaidžānā, brīžiem jātveras pie kāda krūmu zariņa, lai turētos pretim trakajam vējam. Iepriecinošais ir tas, ka šajā gadalaikā un tādos laika apstākļos te nemana čūskas, kuru tur esot gana daudz. Uzkāpjot augšā, vienā pusē paveras skats uz Gruzijas, otrā – uz Azerbaidžānas zemi ar maziem ūdeņu aplīšiem. Skats un izjūtas te netērpjas vārdos, un fotokamera fiksē vien kādu nieku no neaptveramā plašuma.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 17.15.2011.
Autore: LAIMDOTA IVANOVA
AUTORES foto