Nesen uzzināju, ka eksistē fotogrāfija, kurā redzams 1941. gada jūlijā Lubānas sila priedēs nogāztais sarkanzvaigžņotais bumbvedējs. Tā kā esmu šī notikuma aculiecinieks, ar interesi vēlreiz pēc gadiem skatītu tuvplānā sadragāto vareno kara ērgli, bet muzejiem tas būtu vērtīgs eksponāts. Neraugoties uz pūlēm, pagaidām tas nav izdevies.
Taču labi atmiņā skaidrā, saulainā diena. Bija sācies Otrais pasaules karš, un, dzirdot lidmašīnu rūkoņu, iznācu dārzā. Neliels sudraboto bumbvedēju bariņš devās Meirānu virzienā, un pēc brīža tur atskanēja mesto bumbu grāvieni. Atceļā, domājams, vairoties no vācu meseršmitiem, nāves sējēji lidoja ļoti zemu. Pārlidojot Stirku māju apvidu, viens no tiem jau slīdēja zemāk par kāda koka galotni virs meža. Laikam nokritīs – pazibēja doma, un tūlīt arī blākšķis to apstiprināja. Liktenīgi, ka šī avārija notika meža celiņa malā, 300 metru aiz aizsargu jaunās šautuves. Atgriezās viens no bumbvedējiem, apgriezās virs avārijas vietas un izšāva trīs sarkanas raķetes. Pēc brīža šo vietu apmeklēja vēl viena šī tipa lidmašīna un divkorpusu izlūklidmašīna, kuras lidoja augstāk un arī izšāva minētās raķetes. Taču avarējušie, kurus izglāba slaidās sila priedes, neatbildēja.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 10.12.2011.
Autors: ELMĀRS SAUKA,
Lubānas vēstures apzinātājs