Sniegotās kalnu grēdas, mijoties ar nesniegotām pakājēm, atgādināja kādu milzu tīģerveidīgo, kas rīta agrumā ar skatu pavada lidmašīnas Tbilisi-Rīga pasažierus.
Savukārt ielidojot nakts melnumā Gruzijas galvaspilsētā, kalnus neredz, pirmās sveic pilsētas ugunis. Lidojuma ilgums ir tāds pats kā vidēji brauciens ar maršruta autobusu no Madonas uz Rīgu – mazliet vairāk kā trīs stundas. Bet nonākam tālā zemē, par ko gan kāds gruzīns paironizēja, ka kaimiņš tomēr mums ir viens un tas pats.
Kontrastu zeme
Droši vien par katru zemi var teikt „kontrastu zeme" un tos arī atrast. Gruzijā tie ir gan ekonomiski, gan ģeogrāfiski izteikti. Galvaspilsētas centrs ar naktī spoži mirdzošo gājēju tiltu pār Mtkvari upi, skaisti iekārtoto laukumu prezidenta pils pakājē ar muzikālām strūklakām, izgaismotajām senajām celtnēm. Pasaulē atpazīstamu zīmolu viesnīcas un veikali. Kontrastus rodam jau Tbilisi, bet pavisam cita Gruzija skatam paveras, dodoties ārpus galvaspilsētas. Braucot cauri ciematiem, jārēķinās, ka noteiktā laikā govis un aitas dodas uz/no ganībām un ka dzīvnieki kā pašsaprotamu prioritāti uz ceļa uzskata sevi. Pa Gruzijas ceļiem pieredzējušie autovadītāji jokoja – govīm nav atpakaļgaitas. Toties tās skaidri zināja, kad jānogriežas no ceļa mājup.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 10.12.2011.
Autore: LAIMDOTA IVANOVA