Šajā nedēļā svinējām Latvijas 93. dzimšanas dienu. Vienlaikus skaitļu maģija liek runāt arī par citiem gadskaitļiem – 21 un 21. Šis ir laiks, kad vecuma ziņā esam nostājušies līdzās pirmās brīvvalsts periodam un varam salīdzinoši paraudzīties uz to, ko 21 gada laikā paveica mūsu priekšteči un ko esam iespējuši paši.
Jāatzīst, ka viss būs relatīvi, jo objektīvu salīdzinājumu veikt neļaus būtiskās vēsturiskās, sociālās un politiskās atšķirības. Ja vēlamies, varam piesaukt Latvijas plaukstošo lauksaimniecību un eksporta bilanci, to, kā mūsu bekona un sviesta eksports pārpludināja kara izpostīto Eiropu. Mums ilgus gadus nācās dzīvot ekonomiskajā sistēmā, kas ar finansiāliem līdzekļiem drīzāk stimulēja ar pārtikas ražošanu nenodarboties, jo Eiropā jau tā bija pārprodukcija, bet jaunus noieta tirgus bija grūti atrast. Arī situācija pārtikas ražošanā mūsdienās būtiski atšķiras no 30. gadiem. Labi, šis arguments neder, bet kā ar politisko? Ulmaņlaiki, stingrā roka, kārtība, ierobežota politiķu un birokrātu patvaļa utt. Te gan īsti nav skaidrības, jo mūsdienās nereti tiek likta vienādības zīme starp pirmo brīvvalsts periodu un Ulmaņlaikiem, aizmirstot, ka 15 no 21 neatkarības gada politiskais process pagāja vēl lielākā tirgū un haosā, nekā tas Saeimas namā ir vērojams mūsdienās, un liela daļa no pirmās brīvvalsts sasniegumiem, kas tiek pierakstīti Kārlim Ulmanim, īstenībā ir šī sadrumstalotā un rīcībnespējīgā parlamenta, kā arī globālās ekonomikas rezultāts.
Neraugoties uz visu minēto, tomēr ir viena būtiska atšķirība, kas to 21 gadu ilgušo laika sprīdi atšķir no mūsdienām. Šī atšķirība ir valsts iedzīvotāji. Tolaik par neatkarīgu Latviju Pirmajā pasaules karā un tam sekojošajās brīvības cīņās cilvēki bija ar mieru atdot dzīvību, šodien modes teiciens ir, ka šo zemi var mīlēt, bet valsts gan ir pie vienas vietas. 1918. un 1919. gadā cilvēki kara izpostītā zemē spēja atjaunot lauksaimniecību un ražošanu, kaut arī liela daļa iekārtu bija aizvestas uz Krieviju, turpretī pēc neatkarības atgūšanas mūsu „ētika" pieprasīja, lai tiktu nozagts viss, kas nav piesiets, tādējādi sagraujot ražotnes un kolhozus, uz kuru bāzes zemnieki veiksmīgi būtu spējuši veidot kooperatīvus (skat, kā laiks visu noliek savās vietās un kooperatīvi tagad tiek slavēti). Tolaik politiķi, par spīti savstarpējiem kašķiem, tomēr spēja valsti likt pirmajā vietā un sevi pēc tam, bet šodien cilvēkus, kas uz Latvijas politiskās skatuves būtu valstsvīru/sievu, nevis politikāņu nosaukuma cienīgi, atrast būtu ļoti grūti.
Latvijas kā valsts nākotne ļoti cieši būs saistīta ar to, vai mēs kā šīs valsts iedzīvotāji spēsim mainīties un sapratīsim, ka tā nav tikai melojošs politiķis vai bezpersoniska nodokļu iekasēšanas iestāde. Valsti veido katrs no mums.
Autors: Egils Kazakevičs