Vakar, 11. novembrī, atceroties Bermonta-Avalova karaspēka padzīšanu no Rīgas 1919. gadā, kad latviešu karaspēks krietnā mazākumā spēja nosargāt savu galvaspilsētu, tika atzīmēta Lāčplēša diena.
Šai dienai veltīta plaša pasākumu programma notika ne vien Rīgā, bet visā Latvijā, tai skaitā Madonas novadā. Madonā par tradicionālu Lāčplēša dienas pasākumu ir kļuvis piemiņas brīdis Liseskalna kapos, kur atrodas kapavieta un piemineklis vairākiem brīvības cīņās kritušajiem. Katru gadu pasākumu pēc kārtas rīko kāda no pilsētas skolām. Šogad par pasākuma norisi atbildēja Madonas pilsētas 1. vidusskola. Pirms gājiena „Stars" tikās ar vairākiem vidusskolas skolēniem – Gvido Grūbi, Leldi Akmeni, Zani Ozolnieci, Malvīni Stučku un Jēkabu Krīgertu, lai uzzinātu viņu domas par Lāčplēša dienas nozīmi.
– Vēsturiski Lāčplēša dienu atzīmējam, atceroties uzvaru pār bermontiešiem, kas ļāva saglabāt jaundibināto Latvijas valsti. Man personīgi Lāčplēša diena saistās ar brīdi, kad pie Rīgas pils tiek aizdegtas svecītes. Arī savā ģimenē mēs šogad iedegsim svecīti logā; protams, neaizmirstot par ugunsdrošības noteikumiem, – pastāstīja Zane Ozolniece.
Gvido Grūbem, savukārt, Lāčplēša diena raisīja asociācijas ar Lāčplēša ordeņa, kas tika piešķirts brīvības cīņu dalībniekiem, izveidi.
Jēkabs Krīgerts atzina, ka viņam šīs Latvijas valstij tik nozīmīgās novembra dienas – gan 11., gan 18. novembris – uzjundī lielāku patriotismu nekā ikdienā. Skolēni uzsvēra, ka šajā laikā ir lielāka kopības izjūta. Tas ir gan svētku pasākumu – koncerti, svinīgās translācijas televīzijā, kā arī filmas „Rīgas sargi", gan arī skolā gūtās informācijas nopelns.
– Ik gadu, kad tuvojas novembra svētku dienas, vēstures stundās pārrunājam šos notikumus. Skolotāji gatavo prezentācijas un atgādina par tiem, kuriem mums ir jāsaka paldies par neatkarīgu Latvijas valsti. Nav tā, ka tikai vēstures stundās uzzinām par to dienu notikumiem. Lasot Aleksandra Grīna „Dvēseļu puteni", var gūt labu priekšstatu par to, kāda bija Pirmā pasaules kara un brīvības cīņu dalībnieku dzīve, – norādīja Zane.
Vaicāti par to, vai skolēni, ja rastos tāda nepieciešamība, sekotu savu vienaudžu piemēram, kuri brīvprātīgi iestājās Cēsu pulkā un izveidoja skolnieku rotu, Gvido un Jēkabs atzina, ka par to nebūtu divu domu, jo Latvija ir viņu dzimtene, ko nepieciešams sargāt.
Cerams, ka šāda vajadzība nekad Latvijas vēsturē vairs neradīsies un īstenosies Spīdolas novēlējums Lāčplēsim Raiņa lugā „Uguns un nakts" – „Tev lielāks darbs: priekš tautas dzīvot, ne mirt!".
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto