Mārtiņdiena laikraksta „Stars" redakcijā ritēja kā parasta darbdiena, līdz to ar tautas dziesmām pieskandināja mūsu mazie kaimiņi no bērnudārza „Kastanītis". Patīkami iepriecināja, ka bija rūpīgi domāts par maskām, kā arī bērni zināja dziesmiņu vārdus un cītīgi dziedāja līdzi.
Kas ir ne tik iepriecinošs fakts – kopš pabeigtas skolas gaitas, kad Mārtiņdiena bija nozīmīgi un jautri svētki arī man, par 10. novembra latviskajām tradīcijām personīgi ir piemirsies. Domājams, ne man vienīgajai. Uz Helovīnu nevarējām nesapirkties saldumus, jo skaidri zināms, ka nāks spoki, raganas un „zombiji" ar vārdiem „Saldumus vai izjokosim!". Savukārt Mārtiņdienu, šķiet, esam piemirsuši, un arī bērni lielākoties tikai audzinātāju mudināti pārģērbjas Mārtiņdienas tradicionālajās maskās.
Varbūt šādas pārdomas par latviskuma piemiršanu neraisītos, ja nebūtu rezonansi izraisījušās parakstu par krievu valodu kā otru valsts valodu vākšanas un ja ne vakar atzīmētās Lāčplēša dienas. Vai šie notikumi zīmīgi savirknējušies cits aiz cita un var vilkt kādas filozofiskas paralēles? Tas jau cilvēka dabā – zīmes saskatīt sev visapkārt. Bet Lāčplēša diena gan tika aizvadīta latviska, sarkanbaltsarkaniem karogiem plīvojot, ar piespraustu lentīti karoga krāsās pie krūtīm, netrūka Lāčplēša dienai veltītu pasākumu. Par šīs dienas notikumiem ikvienam arī stāstīja un atgādināja (lai gan vēsturisko faktu ziņā – tikai daļēji realitāti atspoguļoja) mākslas filma „Rīgas sargi". To noskatoties, mans galvenais secinājums vienmēr ir bijis – cik gan tie latvieši var būt drosmīgi un patriotiski, kad vajag! Ja velkam filozofiskas paralēles – vai tādi mēs varētu būt arī šodien?
Kas tad būtu tā vidusmēra latvieša patriotiskā rīcība mūsdienās? Runāt tikai latviešu valodā… Svinēt tikai tradicionālos svētkus… Palikt Latvijā, nebraukt peļņā uz ārzemēm… Veidot ģimenes savā dzimtenē, neļaut latviešiem izmirt… Dzīvot laukos, lai tie neaizaug…
Jebkurā gadījumā, patriotisma izpratne un patriotiska rīcība katram tomēr ir cita, ko veicinājusi neatkarība, brīva izvēle. Tomēr tajā ir kas vienojošs – savu sakņu un piederības apzināšanās un lepošanās ar to.
Vakardiena noteikti lielākajai daļai lika aizdomāties par mūsu vectēviem, vecvectēviem, kas nepiekāpās pārspēka priekšā un nosargāja valsts neatkarību. Tā arī mums būtu jāturpina sekot senču pēdās un jāsargā katram tik svarīgais, bet atšķirīgais, kas Latviju padara latvisku.
Autore: LAURA VOITIŅA