Jāņa Kāposta šūpulis ir kārts Latgalē, austrumu pašā pierobežā, 1931. gada 3. novembrī, Robežnieku pagasta Pizānu sādžā, kur vecākiem Jāzepam un Paulīnai Kāpostiem piederēja 6 ha liela saimniecība. Tajā apvidū iedzīvotāji runāja pārsvarā baltkrievu-poļu jauktā valodā, jo pagasts līdz 1920. gadam piederēja Krievijas Vitebskas guberņai.
Pēc dienesta Latvijas armijā tēvs devies uz Cesvaini, kur kādu laiku strādāja alus brūzī. Cesvaines pusē noskatījis īstu vidzemnieci, savu nākamo dzīvesbiedri – Paulīnu. Pēc apprecēšanās Kāpostu ģimene aizbrauca dzīvot uz Latgali, Jāzepa dzimteni. Viņu ģimene, kā jau tas Latgalē parasts, bija svētīta ar vienpadsmit bērniem – septiņiem dēliem un četrām meitām.1941. gadā Jāņa tēvs sāka celt jaunu māju, bet dzīvot tajā necik ilgi nesanāca, jo 1944. gada rudenī no mežabrāļu iešautās trasējošās lodes māja nodega. Vecāki izlēma doties atpakaļ uz Vidzemi. Madonā dzīvoja Jāņa Kāposta mātesmāsa, kas pieņēma Paulīnas un Jāzepa ģimeni un palīdzēja viņiem iekārtoties darbā. Arī Jānis, lai nopelnītu iztiku, strādāja par izpalīgu kādā svešā ģimenē.
1946. gadā piecpadsmitgadīgais jaunietis sāka mācīties 4. klasē Madonas vidusskolā. Skolas laikā Jānim labi padevusies rasēšana. Šīs dotības tika pielietotas dzīvē ne reizi vien, jo labi pratis tehnisko rakstu, veidojot dažādus uzrakstus stendiem, zīmējot plakātus, kas tajā laikā bija ļoti aktuāli. Arī Madonas muzeja direktore Elza Rudenāja dažreiz lūgusi palīgā Jāni noformēt muzeja ekspozīcijas materiālus. Vēlāk ar Elzu Rudenāju Jānim Kāpostam iznāca saskarsme Ērgļos, kad E. Rudenāja 80. gados organizēja brāļu Jurjānu muzeju „Meņģeļos". Padomju saimniecības „Ērgļi" speciālistu rokas un tehnika toreiz bija neaizvietojams palīgs.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 03.11.2011.
Ar JĀNI KĀPOSTU viņa jubilejas priekšvakarā sarunājās
ANNA KUZINA