Darbu šonedēļ uzsāka ne bez grūtībām izveidotā valdība. Pēc sabiedriskās domas aptauju rezultātiem vairāk nekā 70% iedzīvotāju „tiesiskuma un reformu" koalīcijai ceļamaizē ir devuši šaubas par to, vai tā sekmīgi spēs nostrādāt atlikušos trīs 11. Saeimas sasaukuma gadus. Sekojot līdzi Latvijas politikai un valdību, kā arī atsevišķu ministru nemitīgajai rotēšanai, šādi aptaujas dati nepārsteidz.
Koalīcijas nosaukums ir ambiciozs un liek uzsvaru uz to, ka Latvijas divas lielākās problēmas ir bijušas tiesiskuma principu ievērošana un reformu trūkums. Par pirmo laikam nav jāšaubās. Pagājušās nedēļas raidījums „De facto" to lieku reizi apliecināja. Zīmīgi, ka par tiesiskuma principiem aizdomāsies gan tie, kas klausījās Aināra Šlesera un viņa sabiedroto shēmošanā, gan tie, kas klusībā sprieda, cik likumīga ir bijusi šo sarunu noklausīšanās un publiskošana.
Ar reformām gan situācija nav tik viennozīmīga. Droši vien ne man vienīgajam ir radusies atskārsme, ka Latvijā daudzās jomās tikai uz reformām un eksperimentiem vien dzīvo. Uzņēmēji nevar būt pārliecināti par to, kāda tuvākā gada laikā būs nodokļu sistēma, pensionāri nevar būt droši, vai kāds uz viņu pensiju rēķina nelāpīs caurumus citās sfērās, bērnu vecāki nevar zināt, vai viņu pirmsskolas vecuma bērnam skolas gaitas būs jāuzsāk 6 vai tomēr 7 gadu vecumā, utt.
„Uz papīra" jaunajā valdībā ir vairāki ministri, no kuriem, visticamāk, arī sagaidīsim reformas. Galvenokārt tie ir cilvēki, kas paši ilgu laiku uzturējušies politiskajā vidē, taču par politiķiem viņus saukt nevarēja, piemēram, Roberts Ķīlis, Žaneta Jaunzeme-Grende, daļēji arī Edgars Rinkēvičs. Šiem cilvēkiem no politisko procesu komentēšanas un analizēšanas nu būs jāpārslēdzas uz praktisko politiku. Izglītības sistēmā strādājošie šobrīd ar lielām bažām gaida izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa pirmos soļus šajā jomā, jo nav skaidrs, kuras no viņa reformām kāds centīsies ieviest, bet kuras tā arī paliks teorētisku prātojumu līmenī. Grūti pateikt, vai sabiedrība ir nogurusi no nemitīgām reformām vai – gluži pretēji – reformas ir bijušas tikai kosmētiskas un lielākais būtisko pārmaiņu periods mūs vēl tikai sagaida, taču vienu lietu gan jaunajiem ministriem vajadzētu ielāgot, proti, reformu smagumu iznes valsts iedzīvotāji, un katrs neizdevies eksperiments sāpīgi atsaucas uz kādu pensionāru laukos vai jaunu ģimeni mazpilsētā. Ja rotaļas ar valsti turpināsies, tad arī par šīs valdības darbu vēlētājs var „nobalsot" ar kājām.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS