– Pēc dabas esmu ļoti aktīva, nevaru mierīgi, rokas klēpī salikusi, nosēdēt. Arī tagad, kaut esmu jau pensijā, darbojos Latvijas Sarkanajā Krustā, reizi nedēļā noteikti esmu sastopama Sarkanā Krusta telpās Mārcienā, iesaistos dažādās aktivitātēs, – atzīst mārcēniete ŅINA KALUPNIECE.
– Un tā bijis visu mūžu – jaunībā biju komjauniešu sekretāre „Zelta druvā" (partijā gan mani nepierunāja iestāties – sapratu, ka tas nav man), tad arodbiedrības priekšniece, Sarkanā Krusta nodaļu jau kolhoza laikos vadīju. Toreiz ļoti aktīva mums bija donoru kustība, rīkojām atpūtas pasākumus, braucām ekskursijās. Tā vien šķiet, ka esmu skrējusi laikam pa priekšu, varbūt ne vienmēr tas priekšniekiem ir paticis, bet es jau daudz galvā to neesmu ņēmusi. Allaž ir gribējies kaut ko jaunu – rutīna nepatīk, tad man kļūst garlaicīgi.
Pati esmu no Lazdonas. Tēvs bija iecirkņa inspektors, nācis no Latgales puses, no vecticībniekiem, tāpēc arī tas vārds man tāds. Mamma jau bija gribējusi kaut ko latviskāku, bet vārdam nav ne vainas. Pēc Madonas vidusskolas beigšanas mācījos Rīgā grāmatvežu kursos un sāku strādāt izglītības nodaļā Madonā par grāmatvedi, bet man gribējās kustēties, darboties, un tā es aizgāju strādāt uz bērnudārzu, kad „Zelta druvā" uzcēla jaunu dārziņu, atnācu uz šejieni. Tā arī „Zelta druvā" lielākoties viss darba mūžs pagāja, vēlāk, kad dārziņu likvidēja, nedaudz pastrādāju „Lauktehnikā", tad atnācu atpakaļ uz „Zelta druvu". Te apprecējos, piedzima bērni. Kad kolhozs nobruka, nopirkām māju un sākām ņemties ar saviem lopiem. Tagad gan vairs nav tik daudz spēka un esam tam metuši mieru, bet dārzs tāpat ir liels, audzējam paši savus kartupeļus un citus dārzeņus. Lieku ziemai burciņās, lai visiem pietiek. Abi bērni ar savām ģimenēm gan dzīvo atsevišķi. Raivo – Madonā. Dēls, starp citu, ir dzimis tieši manā vārdadienā, un šogad viņam paliek 40 gadu. Laura ar savējiem – Rīgā. Mēs ar vīru ļoti lepojamies ar saviem četriem mazbērniem.
Brīvajā laikā Ņinai vienmēr paticis dejot. – Kad nāca modē dāmu dejas, Mārcienā ātri vien nodibinājām pašas savu grupu. Visu mūžu esmu dziedājusi vokālajā ansamblī. Daudz sēņoju, esmu pat mēģinājusi baravikas pie mājas meža maliņā ieaudzēt, bet ilgāk par diviem gadiem neaug, jo tā tomēr īsti nav sēņu dabiskā vide. Bieži dodos uz ezeriem makšķerēt, arī ziemā. Reizēm divatā ar vīru, bet viņš gan atzīst, ka nav tik traks uz zvejošanu kā es. Reizēm loms sanāk tīri paliels, uz mazās mormiškas pat līdakas esmu dabūjusi. Tas ir tāds azarts! – saka Ņina, un dzīvesprieks viņā burtiski sprēgā.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva