Savulaik Lāsmas Dreikas vectēvam Mētrienas pagastā piederējušajā zemes īpašumā auga ābeles. Arī vecais pagrabs un tā iekārtojums norāda, ka te kādreiz bijusi noliktava āboliem.
Atjaunojot īpašuma tiesības uz "Pilskalniem", Lāsmas ģimene nospriedusi, ka zeme ir jāapstrādā, to nedrīkst aizaudzēt. Ja jau te bijis ābeļdārzs, tad jāiestāda atkal jauns.
Nākotnei – jauns ābeļdārzs
– Vectēva stādītais lielais ābeļdārzs bija ļoti vecs, ābeles savu mūžu nokalpojušas, vairs neražoja. Nolēmām, ka atjaunosim virzienu, kas jau reiz te ir bijis. Nu jau trešais gads, kopš iestādījām jaunas ābelītes, tās, iespējams, nākamgad jau dos pa ābolam, – pastāsta Lāsma Dreika.
Ābeļdārzs ir iežogots, lai jaunos dzinumus nepostītu zaķi un buciņi, bet, kā atklāj saimniece, meža zvērus pārspējušas ūdensžurkas, kas ziemās radījušas problēmas saknēm. Tāpēc tagad žurnālos tiek lasīts, kā cīnīties ar ābelīšu grauzējiem, kā veidot vainagu, kā pasargāt no kaitēkļiem. Praktiskās zināšanas ir nepieciešamas, jo nevar pie āboliem tikt, tikai iestādot ābeli un atstājot to Dieva rokās.
Saimnieks Guntis Baļčūns papildina: – Izvēlējāmies rudens un ziemas šķirņu pundurābeles. Vietējos ābolus jau sāk novērtēt tikai ziemā. Ja ir vieta, kur ābolus uzglabāt, tad, domāju, problēmu nebūs. Vitamīni ir vajadzīgi pašu ģimenei, un, ja meklēs iespējas, gan jau būs arī pieprasījums, jo vietējo augļu tirgū nemaz nav tik daudz.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 27.10.2011.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto