Tajā vietā, no kuras aizmiegot pa logu manī raugās Mēness, no rīta guļ Saule mākoņu gultā, kā māksliniece iekrāsojusi to visdažādākajos sarkanā, oranžā un dzeltenā toņos. Tā kautrīgi slēpjas, it kā ko vērojot, un tad, līdz ar pirmajām lietus lāsēm, to pamanu arī es…
Pretējā debesu pusē, spēlējoties ar rītu, Saules stariem un lietus pērlēm, pār pasauli plešas pilns varavīksnes loks. Skatos platām acīm un domāju, kur tā noslēdzas. Ja prasa kartei, iespējams, viens gals slēpjas pašā Halifaksas līča galā, kaut kur pie Bedfordas, bet otrs iestiepjas Atlantijas okeānā, kur viena otrai pretī lepni slejas Halifaksa un Dartmuta. Bet varbūt viens gals aizstiepjas līdz Jaunskotijas ziemeļu auglīgajām zemēm, lai, smeļoties spēku no okeāna varenības, briedinātu pēdējo šāgada ražu? Taujājot sirdij, ticu, ka varavīksnes loks liecas arī pār Latviju, saistot mani ar maniem mīļajiem.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 27.10.2011.
Autore: SANITA DĀBOLIŅA