Katrai dzimtai ir sava vēsture – ar gaišajiem atmiņu ceļiem un sāpju jūrām, ar raibajiem mūžiem un dažādajiem likteņiem.
Tāda ir Blaumaņu dzimta, kuras koks kupli sazarojis, aizvijot savu lapotni plašajā pasaulē. Ir labi, ja savējie atgriežas, ja dzimtenes saknes aicina atpakaļ tur, kur ir katra sākums, kur ieraudzīta mātes mīļā seja, kur debesīs tāds īpašs zilums un kur koki ausīs žūžo māju dziesmu.
Reiz svešumā aizceļojuši, Latvijā mājās atgriezušies Pavasari – Blaumaņu dzimtai piederīgie. Lai labāk izprastu dzimtas koka zaru pavedienus, jāsāk ar rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa tēvu Matīsu Blaumani (1822-1894), kura tēvam Andrievam (1789-1853) bija četri brāļi. Viens no tiem bija Juris (1786-1836). Viņa dzīves ceļš saistīts ar Ērgļu muižas „Spianu" mājām. Juris Blaumanis izaudzināja kuplu bērnu pulciņu: 3 meitas un 6 dēlus. Starp viņiem izauga Krustiņš (1827-1888). Vīra dzīve aizritēja „Veģeru" mājās, kur tēva prieks bija trīs dēli, viens no viņiem – Kārlis Blaumanis (1866-1940). Viņš bija jaunākais ģimenē un izvēlējās nevis būt zemnieks, bet doties jūrā. Būdams tālbraucēja kapteinis, drosminieks bija redzējis septiņu jūru viļņu spēku un varenību. Visvairāk jau sanāca braukt pa Kaspijas jūru, un dzīvesvieta kļuva ostas un naftas pilsēta Baku, vēlāk Kamčatka. Par sievu gan Kārlis noskatīja Taurupes pagasta meitu Mariju Ezeriņu, kas viņam dāvāja dēlu Pēteri (1901-1950) un meitu Lidiju (1902-1993).
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 11.10.2011.
Autore: ZINTA SAULĪTE,
Braku muzeja speciāliste