„Dzimtā zemīte dzīvību mums deva – Dzīves vētras un saulītes glāstu baudījām,/ Tik ilgas – kaut ziedētu zeme dzimtā -/ Atstājam pēcnācējiem." Tā noktirnē „Naiva atklāsme" raksta Vladislavs Pušmucāns, kas šovasar nosvinēja ievērojamo 100 gadu jubileju.
No Latgales un zemnieku ģimenes nācis, Vladislavs visu mūžu godā turējis savu zemīti, dzimto pusi, strādīgumu, kas atspoguļojas arī viņa dzejoļos, kā pats saka – dziesmiņās. Skaistu dāvanu jubilejā Vladislavam Pušmucānam jūlijā sagādājuši septiņi mazbērni, izdodot viņa dzejoļu grāmatiņu „Dziesmiņa mana".
Uz Madonas pusi Vladislavs Pušmucāns pārgāja tikai pensijas gados, bet bērnība, jaunība un darba gadi lielākoties aizvadīti Latgalē: – Esmu dzimis un bērnību pavadījis Maltas krastā „Ustronē", Viļānu pagastā. Māmiņai Margitai un tētim Pēterim mēs bijām 9 bērni. Man māmiņa visvairāk rūpju ir veltījusi, jo es esot bijis visnerātnākais. Tētis mācīja gan darbu darīt, gan zemīti mīlēt. Viņš arī rūpējās, lai es apgūtu zinības zemes kopšanā – sūtīja mani uz Malnavas vidusskolu lauksaimniecību mācīties, cerēdams, ka palikšu par saimnieku tēva mājās. Malnava ar savu kultūru un lielo, draudzīgo kolektīvu ātri vien kļuva man par otro ģimeni, kur ne tikai apguvu lauksaimniecības pamatus, bet izglītojos plašākā nozīmē – augu garā. Skolas bibliotēkā daudz lasīju labas grāmatas – visas Raiņa, arī citu latviešu un cittautu autoru darbus izlasīju, marksistu literatūru. Studiju gados iegrimu pat Kanta un citu dižgaru filozofijā – biju stipri aizrāvies ar monismu. Vēl, Malnavā mācoties, novērtēju augsto kora un orķestra līmeni. Dziesmu svētkos parasti guvām pirmās vietas.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 08.10.2011.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto