Turcija – savdabīgs tilts starp Austrumiem un Rietumiem. Šeit sadzīvo senais un mūsdienīgais, nacionālais kolorīts un stils „modern".
Turcijas Republikas teritorija aizņem aptuveni 780 576 kvadrātkilometrus. Ziemeļos to apskalo Melnā jūra, dienvidos – Vidusjūra, bet rietumos – Egejas un Marmora jūra.
Turcijas ģeogrāfiskais novietojums allaž ir bijis gan tās skaistuma noslēpums, gan arī lāsts. Tieši valsts atrašanās vietas dēļ gadsimtu gaitā šo zemi ir vēlējušies iegūt daudzi – Turcija piederējusi gan hetu valstij un Romas impērijai, gan arī Maķedonijas Aleksandra un Osmaņu impērijai. Antīkās mākslas cienītāji šeit var baudīt gan islāma, gan arī kristiešu kultūrai raksturīgos pieminekļus. Turcijā atradušies arī divi no septiņiem pasaules brīnumiem, kas liecināja par antīkās pasaules varenību, – tas bija Halikarnāsas mauzolejs un Artemīdas templis Efesā. Līdz mūsu dienām šie objekti diemžēl nav saglabājušies.
Turcijas karoga sarkanā krāsa nāk no laikiem, kad Arābu kalifāta valdnieks bija Umars (m. ē. 634.-644. g.) – Palestīnas, Ēģiptes un Mezopotāmijas iekarotājs. Jau 14. gadsimtā sarkanā krāsa kļuva par visu Osmaņu impēriju apzīmējošu, bet pusmēnesis ar zvaigzni – tas ir tradicionālais islāma simbols. Turki karogu tur lielā cieņā, karogs ir visur, kur vien to var novietot – mājās, kalnu virsotnēs.
Turcijas pludmales stiepjas no Grieķijas līdz pat Sīrijai – tie ir vairāk nekā tūkstoš kilometri smilšainu un akmeņainu krastu, līču, zvejnieku ciematiņu. Tauru kalni valsts dienvidos un Pontijas kalni Melnās jūras piekrastē savdabīgā veidā sadala Turcijas klimatu, padarot visu dienvidu piekrasti īpaši siltu.
Turcija ir sena un viesmīlīga zeme, kurā kopā savijusies Austrumu un Rietumu kultūra, veidojot savdabīgu sajaukumu, kuram līdzīga nav nekur citur pasaulē. Tas tādēļ, ka Turcija atrodas uz Eiropas un Āzijas robežas, austrumu-rietumu sauszemes ceļu un ziemeļu-dienvidu jūras ceļu krustpunktā, un tā mantojusi kaut ko no visiem, kas gadsimtu gaitā gājuši cauri šīm zemēm.
Laika josla ir tā pati, kas Latvijā, vien vakaros tumsa iestājas pārāk strauji. Nacionālās īpatnības, kā, piemēram, musulmaņu tradīcija prasa, lai, ieejot mošejā vai privātā mājā, apavi tiktu novilkti. Turki ir godīgi, laipni, galanti un pieklājīgi, taču saskarē ar viņiem jāiemācās ievērot atturību. Valstī ir apmēram 63 miljoni iedzīvotāju, pārsvarā turki, kurdi, arābi, grieķi, armēņi un Spānijas ebreji.
Sarunu valoda ir turku. Lielajās pilsētās var sazināties arī angļu, vācu, franču un krievu valodā. Turkiem patīk, ja vismaz dažas frāzes var izrunāt viņu valodā. Iedzīvotāju vairākums ir musulmaņi sunnīti. Lielākoties turki ir reliģiozi, un daudzas sadzīves sfēras atrodas islāma likumu iespaidā.
Naudas banknotes ir Turcijas liras, monētas – kuruši.
Tā kā cenas nav fiksētas, iepērkoties tirgū un mazajos veikaliņos, var kaulēties ar pārdevēju, izbaudot īstu Austrumu tirgus kolorītu.
Vislabāk uz Turciju braukt rudenī – septembrī. Šī iespēja bija Ingrīdas Grudules vadītajai Madonas folkloras grupai „Vērtumnieki" un Jāņa Šķēles dejotāju grupai.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 06.10.2011.
Par iespaidiem Turcijā dalījās IVETA BĒRZIŅA