Stārķim, par kuru „Starā" jau vairākārt esam rakstījuši un par kuru madonieši izrādījuši lielu interesi, nosalšana šoziem vairs nedraud, jo viņu, tāpat kā iepriekšējā ziemā, pie sevis ir uzņēmis Sarkaņu pagasta zemnieks Ansis Ģēģeris.
Stārķis tika notverts pagājušajā trešdienā. Tie madonieši, kam nācās šķērsot Saieta laukumu, droši vien pamanīja svēteli lēnām pastaigājamies pa laukuma dobēm un
strūklaku. Madonas pilsētas kārtībnieks Genādijs Turkins, vēloties izmantot šo brīdi, lai putnu notvertu, sazinājies ar Ansi Ģēģeri, kas Saieta laukumā arī ieradies. Tobrīd putns savu atrašanās vietu jau bija mainījis un pārcēlies uz Rūpniecības ielas kvartālu, kur tas līdz šim bija pastāvīgi uzturējies un nakšņojis. Tur putnu notvēra Pēteris Pinka un nodeva Ansim Ģēģerim.
– Noķert stārķi bija vienkārši, jo viņš pie manis bija jau pieradis. Pusotru mēnesi biju viņu barojis. No pārējiem cilvēkiem gan tas vairījās un dažreiz pat šņāca, – atzina Pēteris Pinka.
Sarkaņu pagastā putns bija mitinājies jau visu pagājušo ziemu. Stārķis dzīvojis kūtī, un, pēc Anša Ģēģera sacītā, mājputni ar savvaļas putnu (ko nu jau drīzāk var saukt par pieradinātu) sadzīvojuši tīri labi.
– Ēd viņš visu ko. Pagājušajā ziemā dabūja pat nēģus nobaudīt, tiesa, šoruden tas viņam vēl nav izdevies. Stārķi baroju ar gaļu un biezpienu. Aizvadītajā ziemā viņš, jau mani ieraugot, sāka klikšķināt knābi, šobrīd putns no tā ir atradis, – par svēteļa barošanu pastāstīja Ansis Ģēģeris.
Tieši dēļ sava ieraduma klikšķināt ar knābi stārķis ieguvis arī vārdu – Kleksis. Īsi pirms Klekša notveršanas Sarkaņu zemnieka aplokā uzturējies vēl viens stārķis, kas arī nespējis doties garajā pārlidojumā uz siltajām zemēm. Šis putns pret cilvēkiem bijis piesardzīgāks un pašlaik ir kaut kur noklīdis, taču, iespējams, vēl atgriezīsies un kļūs par biedru Kleksim, lai vieglāk pārlaistu aukstos ziemas mēnešus.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS