Par kāpostu skābēšanai piemērotāko laiku nav vienprātības nevienā rakstītajā avotā.
Oskara Gerta un Artūra Mauriņa grāmatā „Laikazīmes" ieteikts kāpostus skābēt vecā Mēnesī, tad tie ilgi stāvēs un nepūs, bet izvārīsies mīksti. Savukārt, skābējot jaunā Mēnesī, kāposti būšot cieti, tos būšot grūti izvārīt. Citos avotos ieteikts kāpostus no lauka novākt vecā Mēnesī un gatavot uzreiz pēc novākšanas. Ja kāpostus skābē Miķeļdienas nedēļā, tad tie esot cieti, bet rūgteni. Vēl ieteikts trauka dibenā ievietot apses koka pagali, tad kāposti nepūstot un nepārskābstot.
Te nu katram jāpielāgojas pēc paša gaumes – ja patīk mīksti kāposti, jāskābē vecā Mēnesī, ja cietāki – jaunā.
Ja jau mūsu senči ņēmuši vērā dažādus laika nosacījumus, tam, iespējams, arī ir kāda jēga, bet nav pārliecības, ka tas attiecināms arī uz mūsu dienām.
Saimniece ar ilgu gadu pieredzi – Eleonoras kundze Višķos – apgalvo, ka Mēness fāzēm neesot nekādas nozīmes, jo visu nosakot kāpostu šķirne. Lai kāposti būtu garšīgi, jāizvēlas tāda šķirne, kas veido cietas, sulīgas un saldenas galviņas. Tāda esot šķirne ‘Omega'. Jāievēro arī pareiza kāpostu skābēšanas tehnoloģija.
Autore: INESE BARANOVSKA