– Mammai ļoti paticis vārds Rita, un, lai tad nu tā mana dzīve raiti ritētu, nosauca mani par Agritu. Man pašai vārds patīk, sadzīvoju ar to ļoti labi un, tā kā Agritu nemaz nav tik īpaši daudz, varu pat ar savu vārdu savā ziņā izcelties, – ar lepnumu teic AGRITA LĪCĪTE-BEITĀNE.
– Esmu dzimusi Madonā, beigusi Jāņa Kristītāja evaņģēliski luteriskās draudzes Grostonas privāto pamatskolu, no kurienes arī mans dzīves moto: nedari otram to, ko negribi, lai dara tev, un viesmīlība. Mācības turpināju Madonas pilsētas ģimnāzijā, bet, kad vajadzēja domāt, ko darīt tālāk, izvēlējos studijas Rēzeknes Augstskolā. Tur ieguvu jurista izglītību, pēc tam arī maģistra grādu vadības zinātnē. Pēc augstskolas ceļi atveda atpakaļ uz Madonu, un tā nu arī šeit esmu palikusi un iesakņojusies. Jau sesto gadu strādāju SIA „Madonas slimnīca" par juristi. Te esmu iepazinusies ar savu vīru, te joprojām dzīvo mani vecāki. Un to, ka esmu palikusi savā dzimtajā pusē, nenožēloju. Man patīk mazpilsētas atmosfēra. Tā man liekas mīļāka, sirdij tuvāka nekā lielpilsēta ar savu steigu un drūzmu, neskaitāmajiem piedāvājumiem un vilinājumiem, – atzīst jaunā sieviete.
Kad iejautājos par profesijas izvēli, Agrita atklāj, ka viņai vienmēr ir paticis izziņas process: – Jau no mazām dienām kā vecākajai māsai sešu bērnu ģimenē man allaž nācās kādu aizstāvēt, risināt dažādas konfliktsituācijas, un es sapratu, ka šī varētu būt tā joma, ar ko saistīt savu dzīvi. Ģimeniskās saites man vienmēr ir bijušas svarīgas. Priecājos, ka visi mani četri brāļi – Aigars, Ilgvars, Artūrs, Jānis – un arī jaunākā māsa Kristīne tāpat kā es ir tepat vien palikuši. Mēs bieži tiekamies, cits citu atbalstām, esam kopā gan priekos, gan bēdās. Katrā ziņā es priecājos, ka man ir tik kupla ģimene. Šobrīd ar savu ģimenīti – allaž darbīgo vīru Sandri un meitiņu Simonu, kam patlaban ir gads un deviņi mēneši, – esam pārcēlušies uz laukiem, kur mums Aronas pagastā ir pašiem sava māja. Dzīvokļa četras sienas mani burtiski smacē, man vajadzīgs plašums. Bez tam priecājos, ka kopā ar mazo Simonu varam mācīties izzināt pasauli sev apkārt, kopīgi baudīt putnu treļļus un to skaistumu, ko spēj dot daba un lauki.
Brīvajā laikā patīk darboties ar rokdarbiem un… bitēm. Savulaik tētis mani uz to pamudināja – atveda bišu stropu ar spietu un teica: lūdzu, meit, te tev arī grāmata, darbojies! Un tā tas aizgāja.
Kā svinēšu vārdadienu? Protams, ģimenes lokā kopā ar savējiem, cepšu kliņģeri un gaidīšu visus ciemos.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva