Šī rinda, kas patapināta no daudz dzirdētās dziesmas, lika vedināt uz domām par spēlēm ap mums un uz mums.
Ir tāda dīvaina izjūta, ka ne jau tikai šodienas galvenais notikums dažiem ir viens un svarīgākais. Raugoties uz dažādām šābrīža norisēm valstī, kaut vai lidsabiedrības sakarā, kļūst neomulīgi, jaušot mūžīgās alkatības spēles, kuru īstos dalībniekus varam tikai minēt.
Pēc rakstiem vēl turpinās vasara. To rāda arī daba mums visapkārt. Dārzos ziedus posta vien lietus gāzieni un īpaši jau vēja brāzieni, bet ne salnas. Tanīs vēju virpuļos lido vien nedaudzās nodzeltējušās un atmirušās lapas, jo meži un lauki (pļautie, protams, jo tur atāls) zaļo zaļumzaļi. Un labi vien ir. Laukos var pabeigt rudens darbus, bet pilsētnieki priecājas, ka apkures bargie rēķini par kādu laika sprīdi attālinās.
Dabā visas norises ir zināmā mērā sakarīgas, turpretī pie cilvēkiem mūsu zemē tās lietas gluži tā vis nerādās. Pēdējā laikā, kopš referendumā apstiprinātā 28. maija toreizējā Valsts prezidenta rīkojuma par Saeimas atlaišanu, esam bijuši skatītāji īstam absurda teātrim no visām skatuvēm.
Prese, radio, televīzija un visdažādākās auditorijas bija pārsātīgi piepildītas ar sen pazīstamām un arī pavisam svešām sejām, bet tai pašā laikā – ar vienmuļiem, arī sen dažādos locījumos dzirdētiem tekstiem, vēršoties pie mums, vēlētājiem, lai īpaši jau bijušie, ilggadu aktieri un jaunie, tikko šķīlušies nākamajos trīs gados varētu apdzīvot valsts politisko skatuvi. Nenoliedzami, šajās kompānijās ir pulka gudru un, kā mēdz sacīt, drēbi saprotošu cilvēku. Nenoliedzami. Tikai… katrs savā pirtiņā pērti un cits uz citu skatās caur savas pērtuves aizsvīdušajiem lodziņiem.
Vai nu tāpēc, vai arī ir dziļāki iemesli, bet jau minētā teātra skatuvi, ēteru un papīru aizpilda vieni vienīgi gadiem dzirdēti solījumi, kas izteikti vajadzības izteiksmē. Kas Latvijai un tās tautai vajadzīgs, laikam gan mēs visi zinām. Kā to sasniegt, lūk, tas ir jautājums, uz kuru skaidru atbildi neviens no aktieriem nesniedz.
Šodien – lielā izloze, kurai laimesta solījumi tautai skanējuši jo bagātīgi, kā jau visās loterijās tas notiek. Biļete mums katram viena, bet laimestu gaidām arī vienu, kopīgu visiem. Spītējot sev iepriekš sacītajā, atliek vien piebilst, ka cerība gaist pēdējā.
Autors: OĻĢERTS SKUJA