„Dievsunīši" ir Ilzes Indrānes visjaunākais romāns, kur lasītājam nekas priekšā nav uzrakstīts. Viss pašam iztēlojams, uzminams, ar asociatīvo un metaforisko domāšanu saprotams – LĪDZRADĀMS. „Dievsunīši" ir ļoti indrānisks romāns, tātad lirisks, reizēm mistisks, lauciniecisks, latvisks, zemniecisks gara darbs.
Un tomēr cits, uzliesmojis „sudrabainā pumpurošanās kārē", lai beidzot pasaulē, kurā siro mīlestības bads, uzzied īsts mīlestības zieds, ziedu kupena vai jūra, vienalga, bet būtu neatvairāma, lai kādā veidā pār cilvēci nāktu. „Nav cita lieluma un citas jēgas kā mīlestība," ik lappusē teic rakstniece.
Dievsunīši, Dievpalīgs, Dievradība…
Uz grāmatas vāka I. Indrāne atkal uzcēlusi kaut ko no faunas. „Dievsunīši" – skan dievbijīgi, svēti, mīļi, kā pārējie romānā ierakstītie vārdi ar Dievu salikteņa pirmajā daļā.
Bet kas tie dievsunīši ir? Rakstnieces vārdiem runājot, – „Kukainīši, pūkainīši pie plika laksta noturas… zemes gari". Zaļu tārpiņu izskatā tie grauž pumpurus un liek puišeļiem uz sevi gaidīt, kad pārvērtīsies skaistos tauriņos.
Romāna dievsunīši ir Alberts Ilgums un Jūlijs Daidals, kuri pieķērušies ābeļu pumpuriem, ziediem un pārtiek no āboliem „ne tikvien, lai miesu pabarotu, bet gars ziedos debesi celtu un kopā ar zemi krusta veselumā turētos".
Pienabrāļi. Dullie veči
Alberts un Jūlijs uzauguši vienā ģimenē, ar Dieva dziesmām sargāti no šīspasaules miesas kārībām un grēcīgām izklaidēm, bet viņi nav ne brāļi, ne pusbrāļi. Pienabrāļi. Daidalu Jonāss „Vilkābelēs" ieved divas sievas uzreiz: Martu un tās kalponi Veronu. Pēc Martas aiziešanas Jonāss ar Veronu mīlestībā kopā turējušies, un nav viņiem ko pārmest. Verona savu pienu, dēliņam Albertam no dabas vēlēto, atlicina arī saimniekdēlēnam Jūlijam. Attiecību trijstūri ar mātes pienu reizē iezīduši abi „Vilkābeļu" puikas, un viņu mīlestība uz mūžu ir skolotājas meita „Taimalu" Austra.
Dullie veči – tā uztverti Jūlijs un Alberts, cilvēki, kuri spējuši vairāk un gājuši tālāk, kuri pielūguši, dubulti un trīskārt mīlējuši ābeles. Kā māti, kā līgavu. Zeme ar svētību saņēmusi šos cilvēkus ar zemes soli, zemes skatienu, zemei atdoto godu. Joprojām autore saviem varoņiem liek bēgt no viegluma. Jaunums šī romāna tēlos – to pacelšanās pāri zemes sniegtajai drošībai. „Cilvēku pasaulē viss šūpojas vējā", un Jūlijs ar Albertu šais šūpās spēj noturēties, notvert netveramo, pacelties pār lietām un vietām kopā ar miglu, ābeļziedu baltumu, ņemot sev līdzi Aloizu, Astrīdu, viņas dvīnītes, jo „grēcīga katra piesaistīšanās vietām un lietām, naivā cīņa ar iesakņošanos zemē, nevis debesīs".
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 16.10.2007.
Autore: LINDA ŠMITE