k asara te norit svēta, jo tā ir sāpēs izauklēta. Tā gribas iesākt šo nepriecīgo rakstudarbu par Madonas pilsētas kapu kalnu, priedaini, liepaini, ozolaini, to vietu, kuru ikviens, kam še atdusas piederīgie, tur svētu arī savā sirdī. Ne jau velti tiek sacīts, ka aizgājējs dzīvo tik ilgi, kamēr kāds to atceras. Atceras ne tikai atmiņās par kopā nodzīvotajiem gadiem, bet miera kalnā apkopj un ziediem grezno (lai gan šis vārds te varbūt pat īsti neiederas, bet lai) aizgājēja atdusas vietu.
Bet runa šoreiz nebūs par pašu kapu kalnu un varbūtējām vēlmēm viena vai otra jautājuma labākā risinājumā. Runa, un ne jau pirmo reizi, – par kapsētas rēgiem, spokiem vai sauciet tos, kā gribat, manā skatījumā cilvēka vārdu šie divkājainie radījumi nav cienīgi nest. Te domāti kapu apzadzēji.
Protams, ka tas nav nekas jauns. Varam tos saukt, kā vien vēlamies, te laikam vietā vecais teiciens – suns spalvu met, bet netikumu ne. Arī laikrakstu šī kategorija droši vien nepazīst (kur nu vēl lasīt!).
Bet uz šīm pārdomām vedināja kārtējā redakcijā ienākusī sāpe par kapsētas garnadzīgajiem rēgiem. Kā noprotams pēc stāstītā, kāds vai pat kādi regulāri uzpasē tās kopiņas, kur allaž svaigi ziedi, lai iespējami ātri tos savāktu. Rūpals? Gandrīz jādomā, ka tā. No rīta pie kapa kopiņas tālīni atbraucēji nolikuši skaistas rozes. Pēcpusdienā, pirms doties atceļā, vēl piestāj kapu kalnā, bet vāze ir tukša… Ziedi aizstiepti, lai pušķotu sava tuvinieka atdusas vietu? Lētāk nekā veikalā pārdoti? Var būt arī tā, ka pērk aizdomīgu preci ar visām asarām… To varam tikai minēt. Tāpat kā varam tikai minēt, kam uzdāvināts automodelis, ko draugi nolikuši uz kapa aizsaulē aizgājušajam autobraucējam, nepaspēdami no viņa atvadīties bēru dienā. Ja šajā gadījumā tas ir sīks zaglēns, tad izpalicis vecāku jautājums – kur ņēmi? Vēl briesmīgāk tad, ja pieaugušais zaglis aizstiepis, lai uzdāvinātu savam bērnam, mazbērnam vai kādam citam mazulim! Sak', re, kādu skaistu mantiņu tev nopirku… kapos. Pēdējo vārdu gan tikai nodomās sevī.
Labi saprotu, ka rakstītais tāda moralizēšana vien ir, jo apsargu katrai piemiņas vietai nepieliksim. Pat pieļaujot gandrīz neiespējamo, ka kāds kapu apgānītājs šo izlasīs, tādam teiktais droši vien – kā pīlei ūdens.
-Drīzāk ir cerība, ka kāds ar šādām slimīgām domām sirgstošs izlasījis var arī aizdomāties un neļaut kapu kalnā rokām vaļu, jo tautā saka – varot arī… nokalst.
Autors: OĻĢERTS SKUJA