Līdz Saeimas ārkārtas vēlēšanām atlikušas nepilnas trīs nedēļas. Atšķirībā no priekšvēlēšanu laika pirms iepriekšējām vēlēšanām šogad vēlētājs netiek apdullināts ar krāšņiem un biežiem reklāmas rullīšiem televīzijā un radio, trūkst arī uzmācīgās vides reklāmas ar tiktāl palielinātām deputātu sejām, ka viegli var sākt skaitīt matiņus viņu degunos.
Nauda kampaņām nav savākta, un arī pašas kampaņas lāgā nav bijis laika izstrādāt. Šādā situācijā partijām ir jāizmanto visi iespējamie veidi, kā vēlētājam likt par sevi manīt. Pamatā tie ir divi – tikšanās ar vēlētājiem, aģitējot konkrētās pilsētās un pagastos, un otrs (šķiet, vieglāks un iedarbīgāks) – uzstāšanās plašsaziņas līdzekļu rīkotajās debatēs. Pirmais veids ir kampaņu klasika – obligāts ķeksīša pasākums, ar ļoti mazu atdevi. Iedzīvotāju pilnas zāles ir vien kā vārga atskaņa no Atmodas laika. Pat piesolot kādreiz tik populāros Zīgerista banānus, šaubos, vai izdotos piepildīt kādu kultūras nama zāli ar potenciālajiem vēlētājiem. To, šķiet, ir sapratuši arī paši politiķi un uz šādām tikšanās reizēm īpaši negatavojas, atbrauc, norunā, uzklausa pārmetumus un dodas uz nākamo sava vēlēšanu apgabala pilsētu. Dažas partijas šo rutinēto pasākumu mēģina atsvaidzināt ar kādu teātra izrādi vai muzikālu priekšnesumu, taču arī tas jūtami situāciju neuzlabo, jo ir daļa cilvēku, kas pēc izrādes vienkārši dosies prom, nepaliekot uz tikšanos ar politiķiem.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 01.09.2011.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS