1990. gada 4. maijs bija viena no visatbildīgākajām dienām Latvijas pēdējās Augstākās Padomes (AP) darbības vēsturē. Bija nobriedusi situācija Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanai. Kaut arī deputātu vidū vairākums bija ievēlēti ar Latvijas Tautas frontes mandātiem, bija arī neatkarīgie deputāti un ne mazums interfrontisko deputātu, kuri pat domās nepieļāva Latvijas neatkarības ideju. Pateicoties AP priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova mērķtiecīgajai un pārdomātajai rīcībai, šis vēsturiskais lēmums tika pieņemts, par Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarāciju balsojot 138 AP deputātiem. Kā zināms, šis datums vēlāk tika pasludināts par Latvijas valsts svētku dienu.
Taču līdz Latvijas faktiskās neatkarības pasludināšanai bija jāpaiet vēl laika sprīdim viena gada, trīs mēnešu un 17 dienu garumā. Tieši šis laika posms un it īpaši norises 1991. gada sākumā un vidū bija piesātinātas spilgtiem, dramatiskiem notikumiem. Tos ievadīja trauksmainās barikāžu sardzes dienas un naktis un ar tām saistītie cilvēku upuri, omoniešu izvērstais terors un visatļautība, it īpaši demolējot Latvijas robežas muitas punktus, un liela padomju karaspēka kontingenta atrašanās Latvijā. Tas viss bija fonā 1991. gada martā notikušajai tautas nobalsošanai – aptaujai par Latvijas faktiskās neatkarības atjaunošanas ideju. Kā jau to varēja sagaidīt, tauta savā balsojumā lielā pārsvarā bija par valstisko neatkarību.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 18.08.2011.
Autors: ĀDOLFS BORBALS