Ar laiku ir pavisam dīvaini – tas var gan skriet tik ātri, ka cilvēks nespēj to pamanīt, gan lēni vilkties kā gliemezis, savas mājas smagumu nesdams. Lai vai kādos tempos, laiks nepielūdzami iet tikai vienā virzienā – uz priekšu, pirms sevis palaižot cerības, aiz sevis atstādams atmiņas.
Tā arī pirms katras vasaras iestāšanās, domāju, katrs paspēj sabūvēt lielākas vai mazākas cerību pilis, tādējādi velkot garos rudens, tad ziemas un pavasara mēnešus. Kad pienāk tas ilgi gaidītais brīdis, šķiet, dienas tā vien aizrit cita pēc citas. Toties cik jaukas atmiņas par tām saglabājas – tās noteikti sildīs arī vēl ziemā un palīdzēs sagaidīt nākamo saules un dzīvesprieka pārpildīto gadalaiku.
Tāda slavas dziesma prātā vasarai top mirklī, kad pamani – dārzā var jau sajust dzidrīšu smaržu, pagrabs pildās ar dārza labumiem burciņās, vēl zaļajā zālē ir piezemējušās sačokurojušās koku lapas, rītu un vakaru dzestrumu. Ir skaidrs, ka rudens nepielūdzami tuvojas, kad savukārt varēs cildināt dabas ražīgumu un krāšņumu.
Notikumu ziņā šī vasara bijusi bagāta, līdzi nesot arī dažu labu satraucošu momentu gan politikā, gan kultūras dzīvē, gan, tā teikt, vienkāršās tautas vidū. Baudot atvaļinājumu, brīžiem tomēr sanāca nonākt kā uz citas planētas, kas apjozta ar informācijas aiztures filtru. Daļēji tam pamatā bija arī došanās uz teju vai kaimiņzemi dienvidaustrumos – Ukrainu. Zemi, kas ir plaša, dabas skaistuma izdaiļota un vienlaikus arī skarba. Reizē ar Latviju neatkarību atguvusī valsts attīstības ziņā pārsvarā liek vilkt paralēles ar 90. gadiem Latvijā. Vairāk uzmanības vēršot pēc viņu standartiem mazu (bet pēc mūsu – divreiz lielāku nekā Madona) pilsētu apskatei, nākas secināt, ka krīze Latvijā ir tikai nieks – salīdzinājumā. Un pēc brauciena esam solījušies nekad nesūdzēties par ceļiem Latvijā… Savukārt pārdomāt saimniekošanu pašu zemē nācās, redzot milzīgo, apstrādāto lauku skaitu. Tur aizaugušu pļavu nav kā sugas, un arī pie privātmājām tiek izmantots katrs kvadrātmetrs, lai ietaupītu vismaz nedaudz naudas uz pašu izaudzētiem dārzeņiem. Daļa ukraiņu cerības par dzīves uzlabošanos liek uz iestāšanos Eiropas Savienībā (uz ko lai liekam mēs?).
Pagaidām izskatās, ka nākamais laika rituma nozīmīgais „pieturas punkts" katra pilsoņa ikdienā ir 11. Saeimas vēlēšanas, kad uz mūsu cerībām balstīsies viena otra politiķa kāpums, bet uz atmiņām – citu kritums.
Autore: LAURA VOITIŅA