– Esmu dzimis īsi pirms Ulmaņa nākšanas pie varas – 1934. gada aprīlī, un īstenībā vecāki gribējuši mani nosaukt par Ojāru, – vaicāts par sava vārda vēsturi, atklāj murmastienietis OSVALDS STRODS.
– Bet, kad aizveduši kristīt uz Barkavas baznīcu, izrādījies, ka vietējais mācītājs Miķelis Dukaļskis nevar baznīcas kalendārā šādu vārdu atrast. Šķirsta, šķirsta, vienīgais, ko uz burta „o" atrod, ir Osvalds. Pie tā arī palikuši, un tā nu es visus šos gadus ar šo vārdu dzīvoju un nevar teikt, ka justos kaut kādā veidā apdalīts.
Esmu audzis daudzbērnu ģimenē. Mātei bija piešķirts Mātes Varones nosaukums, jo ģimenē bijām septiņi bērni. Dzimis esmu tepat netālu, bet „Ozolos" dzīvoju kopš 1989. gada. Mācījos Trizelnieku pamatskolā, tad Lielajos Strodos pabeidzu 7. klasi, sāku mācīties Varakļānu ģimnāzijā, bet, tā kā toreiz bija jāmaksā skolas nauda un mēs ģimenē bijām daudz bērnu, tēvs agri nomira, ģimnāziju nepabeidzu. Sāku strādāt. Nekur īpaši no dzimtās puses aizklīdis neesmu, izņemot to laiku, kad pēc armijas kādus gadus astoņus nostrādāju „Selgā" Pļaviņās. Visādi arodi pa šiem gadiem izmēģināti – sāku kā šoferis, tad strādāju par automehāniķi, rudeņos braucu uz kombaina. 1974. gadā dabūju pat rajonā pirmo vietu kombainieru sociālistiskajā sacensībā. Brauca no „Stara" bildēt lai. Toreiz tā publikācija lieti noderēja par pierādījumu, kad man negribēja ļaut ārpus rindas iegādāties automašīnu, kā tas uzvarētājiem bija solīts… Tā arī līdz pensijai sovhozā nostrādāju – gan par mehāniķi, gan galma šoferi.
Pa šiem gadiem esmu iejuties pensionāra kārtā – sak', kas nekait, būtu tik tās pensijas dienas biežāk, tad, re, abi ar sieviņu varētu uz Kanāriju salām aizlaist, – nosmej omulīgais vīrs. – Saimniekot gan pats vairs nesaimniekoju, saimniecība ir uz meitas Ināras vārda. Kopā te visi dzīvojam, un es piepalīdzu, ko varu. Kā smejos, esmu „kalps" – rītos agri ceļos, eju gotiņas izslaukt. Nē, nē, ar rokām gan ne, tā teikt, aparātus pakoriģēju. Abi pārējie bērni dzīvo un strādā ārzemēs. Bet vispār esmu bagāts – man ir astoņi mazbērni un jau astoņi mazmazbērni. Labākās tradīcijas tak jāņem vērā – sieva Kornēlija ir no deviņu bērnu ģimenes, es – no septiņu.
Pēc dabas esmu drusku tāds kā nacionālists, biju Tautas frontē, „Baltijas ceļā" stāvēju, tautas manifestācijā Daugavmalā. Toreiz abi ar draugu Jāni gribējām iet ar Ždanoku skaidroties, bet viņa tā veikli izvairījās. Visvaldis Lācis vienmēr man ir bijusi autoritāte. Beidzamajās vēlēšanās par „Visu Latvijai!" balsoju. Ceru, ka arī uz šīm vēlēšanām viņi savu sarakstu sataisīs. Gribētos jau, lai tā jaunā Saeima būtu labāka, bet paši vien esam vainīgi – tos pašus vecos vēžus savēlam un tad gaužamies, ka nekas neiet uz priekšu. Jaunajiem ir jādod vara.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto