Atkal pienācis tas laika sprīdis, kad ļoti aktuāls ir jautājums – kurināt vai nekurināt, sildīt vai nesildīt. Saulīte ar katru dienu slīd zemāk pie apvāršņa, diennakts vidējā temperatūra arī lēnām krītas, dzīvokļi lielajās mājās top arvien vēsāki un mitrāki. Ir tāda sajūta, ka dzīvojam kaut kādu mistisku skaitļu un ciparu pasaulē – diennakts vidējai temperatūrai jābūt tik un tik, datumam jābūt 15. oktobrim, bērniem atļauts atrasties ārā līdz pulksten 23, respektīvi, līdz vienpadsmitiem vakarā, un vēl, un vēl.
Bet kāds ir šo skaitļu pamatojums? Kāpēc vidējai temperatūrai jābūt 8 grādi virs nulles? Varbūt varam izdzīvot arī 0 grādos un pat mīnusos? Kāpēc vienpadsmit vakarā? Varbūt bērniņi var dzīvot laukā visu nakti? Vecāki un pārējie pieaugušie tad varētu ierīkot individuālos trokšņu klusinātājus un dienā, pie saules gaismas, tad būtu tik darba kā savākt "mazo nebēdnīšu" izsvaidīto un salauzto.
Ir jau gan parādījušies kādi normālas domāšanas un rīcības iedīgļi. Nu kaut vai – siltumu daudzdzīvokļu mājās var pieslēgt pēc mājas valdes lēmuma un iesnieguma. Jauki, patīkami. Tikai viena nelaime – ja divi cilvēki mājas sapulcē (kas notiek nu jau samērā reti) teiks "jā", tad trīs citi kliegs "nē", un bieži vien darbi neritēs, siltumu nepieslēgs. Jo, kā man reiz teica viena pieklājīga kundzīte: "Jums taču ir sildītājs? Katram sevi cienošam cilvēkam dzīvoklī jābūt sildītājam." Nu ja, es jau tāda necienoša, nekārtīga, man tā sildītāja nav. Varbūt varam dibināt sildītājus nepērkošo un nelietojošo iedzīvotāju klubiņu? Laikmetīgi, stilīgi, uzstāsimies radio, televīzijā, varbūt iekļūsim kādā rekordu grāmatā? Tieši pēc mūsdienu standartiem – ja tu neesi tāds kā pārējie, tad tu neesi nekas. Esi skrūvīte, un būsi labs visiem.
Bet nu nopietni par siltumu. Labi zinām, ka sildītāji – lieli, mazi – neko neatrisinās. Jāpieslēdzas pie siltumtīkliem būs tik un tā. Varbūt vairums cilvēku varētu iedomāties, ka silti radiatori dzīvoklī ir ērtāk un arī lētāk (neraugoties uz sadārdzinājumu), nekā staipīt vadus pa istabu, maksāt lielu elektrības rēķinu un, galu galā, – mitras istabas sienas, nepatīkami savilgušas drēbes, ilgi nežūstoša izmazgātā veļa. Un – mūsu pašu kaut kādas spītības dēļ – tam sekojošie gājieni pie ārstiem, uz aptieku. Pēc tam žēlošanās par dārgām zālēm, par nespēju kustēties. Jo – mitrums un vēsums ļoti patīk reimatismam, kaulu sāpēm, iesnām, klepum, bronhītiem. Tā ka mūsu pašu labā ir laikus rakstīt lēmumu par apkures pieslēgšanu, lai nama apsaimniekotāji varētu dot tālāk šo ziņu siltuma ražotājiem. Un ko darīt to māju iedzīvotājiem, kuriem tādas mājas valdes nemaz nav? Kā, piemēram, Rūpniecības 20 4. korpusā? It kā kāpņu vecākie ir, bet… katrs jau mēro situāciju pēc savas jušanas. Un tā liela daļa 4. korpusa iedzīvotāju gaida to "ūdens kustēšanos", daži kurina vēl neizplēstās plītiņas. Bet malka arī maksā! Un kā lai jūtas tā sieviņa, kura, zinu, vispār neiziet no mājas?
Lai vecums neatnāktu ar lielām sāpēm, nespēku un lielu vaimanāšanu, nepieciešams, lai arī jaunībā un vidējos gados būtu ciešami sadzīves apstākļi, siltas telpas. Padomāsim par to un neizrādīsim savu „lielo izturību" tur, kur to nevajag darīt, un nespītēsim tiem cilvēkiem, kuriem vēl ir saglabājusies saprāta balss. Jo – vispārējai globalizācijai ir vajadzīgi cilvēki izpildītāji, ne domājošas būtnes.
Autore: LISILA PIŅĶE