Svētais karš pret 10. Saeimu beidzies ar tās patriekšanu. Kara taures jau pūstas tika krietni agrāk, taču tautai savas dusmas remdēt lemts bija vien 23. jūlija referendumā.
Un ir pilnīgi skaidrs, ka jau pēc 17. septembra vēlēšanām, kad darbu uzsāks 11. Saeima, tauta atkal vienosies rainiskajā – „vēl cīņa nav galā un nebeigsies". Tikai bail, ka šī cīņa nav vērsta valsts uzplaukuma un nācijas labklājības virzienā, bet gan pašiem pret sevi.
Neslēpšu, arī mani neapmierināja ne politisko partiju proporcionālais sastāvs Saeimā, ne daudzi valdības ministri. Taču tāda bija tautas pilsoniskā griba iepriekšējās vēlēšanās, un šī vairākuma griba ir jārespektē. Turklāt šīs vēlēšanas nenotika kaut kādā aizvēsturē, bet gan pagājušā gada rudenī. Ja vēl ņem vērā faktu, ka sešdesmit deputātu Saeimā tika ievēlēti pirmo reizi, radikāli vērtēt lēmējvaras darbu pēc septiņiem mēnešiem ir ne tikai negudri, bet pat neiespējami. Valda Zatlera politiskais vandālisma akts numur divi vēstīja citu. Grūti pateikt, kas eksprezidentu mudināja uz šo soli, taču pilnīgi skaidrs, ka ne jau tikai personīgais apsvērums, Lilitas savtīgums vai politiskais redzējums „viss piegriezies", jo politikā šādus manevrus var veikt tikai ar iepriekš zināmu un garantētu atbalstu. Tiesiskums, tolerance, atklāta un atvērta sabiedrība, varas „caurspīdīgums", oligarhi – vai šis rokraksts nešķiet pārāk pazīstams?
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 02.08.2011.
Autors: GUNVALDIS TARVIDS