Viktors, kopā ar sievu atpūšoties Gaiziņkalnā, atradis nozaudētu mobilo telefonu Samsung, un nolēmis atrast tā īpašnieku, lai telefonu varētu atdot. — Atbraucām uz Madonu, iegājām t/c „Rimi” esošajā „Trodeks” telefonu veikalā. Pārdevēja paņēma telefonu un teica, ka mums to neatdos, jo, iespējams, ka mēs paši to nozagām. Lūdzām, lai telefonu atdod, sakot, ka paši sameklēsim tā īpašnieku, taču sieviete, kas strādāja veikalā, manu sievu nosauca par zagli, neieklausoties mūsu sacītajā par to, ka atnesām telefonu uz veikalu tikai tāpēc, lai atrastu klientu, kam telefons pieder, — notikušajā dalījās Viktors, uzsverot, ka viņam pašam ir telefons, un otrs nav vajadzīgs. Vēl Viktors stāstīja: — Vēlreiz apjautājos pārdevējai, vai varu atstāt savu telefonu numuru, pa kuru sazināties, kad atrodas telefona īpašnieks. Mana kundze sacīja, ka vēlas saņemt tikai paldies par to, ka mēs neesam paturējuši svešu telefonu un vēlamies to atdot īpašniekam. Bet tagad pārdevēja varēs teikt, ka pati to atrada, un saņems pateicību mūsu vietā. Esmu par to, ka cilvēkam ir jābūt godīgam, un jūtos sarūgtināts kundzes dēļ.
Radušos situāciju lūdzu komentēt veikala „Trodeks” darbiniecei, un no SIA „DTMobile” reklāmas un mārketinga direktores Daces Škrabes saņēmu citādāku situācijas aprakstu: — Veikalā „Trodeks”, Madonas t/c „Rimi”, ieradās vīrietis vārdā Viktors, kas paziņoja, ka ir atradis mobilo telefonu, ko nevarot ieslēgt, un viņš vēloties atrast telefona īpašnieku. Viņš esot godīgs pilsonis, un atrastu mantu viņam nevajagot. Viktoram tika piedāvāts, lai viņš paņem telefonu un griežas jebkurā citā telefonu veikalā („Trodeks” veikalā notika inventarizācija), lai telefonu varētu uzlādēt un pēc tajā esošajiem numuriem, iespējams, varētu atrast telefona īpašnieku. Bet vīrietim tajā brīdī atrastais telefons nebija paņemts līdzi. Pēc dažām dienām šis vīrietis griezās atkārtoti „Trodeks” veikalā un lūdza, lai atrasto telefonu tomēr uzlādē un palīdz atrast īpašnieku. Veikala darbiniece uzlādēja telefonu un ar vīrieti vienojās, ka mēģinās atrast pazudušā telefona īpašnieku, kā arī noskaidros, vai telefona īpašnieks vēlēsies savu telefonu saņemt „Trodeks” veikalā vai braukt pie atradēja — Viktora. Viktors piekrita šādai veikala darbinieces rīcībai. Sazinoties un atrodot telefoniski telefona īpašnieku, tas vēlējās telefona aparātu saņemt tieši „Trodeks” veikalā, kaut gan tika informēts, ka atradējs ir cits cilvēks, nevis kāds no „Trodeks” veikala.
„Trodeks” veikala darbiniece to pateica Viktoram, viņš piekrita, tikai minēja, ka nezinot, ko par to teikšot sieva. Jāpiebilst, ka sievas visu laiku nebija klāt, un Viktors no sākuma sacīja, ka telefonu esot atradis viņš, bet tagad tika apgalvots, ka telefonu tomēr ir atradusi sieva. Veikala darbinieki piedāvāja Viktoram, lai viņš atstāj savu kontakttālruni, lai telefona īpašnieks var sazināties ar viņu, bet tad ieradās sieviete. Viņa, uzzinot, ka telefona īpašnieks vēlas telefonu saņemt veikalā, kļuva satraukta. Bija dusmīga gan uz veikala darbiniekiem, gan uz pašu Viktoru. Sieviete teica:
“Un tagad man nebūs nekādas pateicības? Es neko nesaņemšu par šo? Atdodiet telefonu, tad es viņu metu ārā, ja man nekādas pateicības par šo! Cik tas telefons vispār izmaksātu, ja tagad tiktu pārdots?” (Tie ir teikumi, ko veikala darbinieki atminas no sarunas.)
Veikala darbiniece vēlreiz atkārtoja, ka telefona īpašnieks vēlas savu telefonu saņemt veikalā un esot informēts, ka telefona atradēji ir citi, tāpēc tiks nodots viņu kontakttālruņa numurs, lai telefona īpašnieks personīgi varētu sazināties ar atradējiem. Sieviete vēlējās telefonu paturēt pēc uzlādēšanas pie sevis. Veikala darbiniece informēja, ka, sazinoties ar telefona īpašnieku, kam jau ir paziņots par telefona atrašanu un tā saņemšanu veikalā „Trodeks”, to varētu klasificēt kā negodprātīgu rīcību no veikala darbinieku puses.
Telefona īpašnieks ieradās nākamajā dienā, nozaudētā lieta tika atdota un tika nodots arī telefona atradēja Viktora telefona numurs ar lūgumu, lai īpašnieks sazinās ar atradējiem. Acīmredzot telefona īpašnieks to nav izdarījis.
Dace Škrabe piebilda: — Mūsu pieredze dažreiz rāda, ka cilvēkiem palīdzība ir saistīta ar personīga labuma gūšanu, un šīs konkrētās situācijas gadījumā „Trodeks” veikala darbinieki, kas nāca pretim telefona atradējiem (uzlādēja telefonu, sazinājās un atrada telefona īpašnieku) savā veidā tika iejaukti ļoti nepatīkamā un personīgi nesaistītā situācijas nokārtošanā.
Situāciju no likumiskā viedokļa lūdzu komentēt VP Vidzemes reģiona pārvaldes priekšnieka palīdzi Ilzi Unguri, uz ko I. Ungure paskaidroja:
— Telefona atradējs (Viktors) šajā gadījumā ir rīkojies godprātīgi, atnesdams atrasto tālruni uz veikalu, lai mēģinātu atrast tā īpašnieku. Turpretim atradēja sievas darbību gan varētu kvalificēt citādi. Parasti mantas nozaudētājs vēršas ar iesniegumu policijā, jo ir bijuši gadījumi, kad atrastu mantu cilvēki atnes tieši uz policiju gadījumā, ja nav iespējams uzreiz noteikt īpašnieku. Šī labuma prasīšana vai vēlēšanās to iegūt par mantas atrašanu ir cilvēciskais faktors, kas paliek katra paša ziņā. Likumiski par to nekas nepienākas.
Autore: RITA TURKINA