Gotiņai sienu vāc ar rokām

— Skatāmies debesīs ar cerību, ka nelīs un laikapstākļi atļaus līdz vakaram paspēt sakraut sienu. Vīrs arī saka, ka līdz deviņiem vakarā paspēsim nokraut atlikušo šajā pļavā. Strādājam, lai savāktu barību vienai gotiņai. Sienu vākt ar traktoru neatmaksājas — samaksā par pļaušanu, kraušanu un atvešanu, un tad jau sanāk, ka nav nemaz vērts turēt govi. Mums jau sanāk maksāt par to, ka traktortehnika „ar ragiem” sienu saved mājās — paceļ veselu vārtu ar reizi, pieved pie mājas un saliek nojumē, — pastāstīja siena pļavā sastaptā Liepiņas kundze. 

— Šo zemi nomājam no pagasta, taču pie mājas, kur savāktas četras gubas, ir piemājas zemīte. Palīgu mums šobrīd nav, jo visi aizņemti savos darbos, — dalījās Liepiņu pāris, — tā mēs, septiņdesmitgadīgi cilvēki, te strādājam jau trešo dienu. Gotiņu turēsim tik ilgi, kamēr pietiks pensijas, ar ko to uzturēt. Bet ko gan bez govs darīsi? Pienu izmantojam savām vajadzībām, sienam sieru. Kaimiņi iecienījuši mūsu piena produktus.

Liepiņas kundze atklāja, ka bez siena pļavas darba pietiekot arī dārzā: — Tik skaisti izravēju, ka nepalika nevienas zālītes, bet tagad skatos — atkal dārzs aizaudzis ar nezālēm. 

Turpat pļavā starp siena vārtiem grozījās arī suņuks, un ēnā gulēja kaķis, kas, kā jau ierasts laukos, ir uzticīgākie palīgi darbos. Siena vākšana prasa ne tikai saulainu, sausu laiku, bet arī spēku no saimnieku puses, jo siens ir ar rokām gan ārdīts, gan sakasīts, kur nu vēl vārtos kraušana. Pierasts, ka it visur siens tiek presēts, un siena gubiņas mūsdienās redzamas aizvien retāk.

Autore: RITA TURKINA