Vērojot tos notikumus, kas norisinājās pagājušajā nedēļā, radās vēlme partijas salīdzināt ar dzīvu organismu — cilvēka organismu. Latvijas gadījumā partijas pasaulē nāk apdvestas ar gaidu, cerību, prieka auru, pubertātes periodā ar savu uzvedību sagādā galvassāpes visiem apkārtējiem, brieduma vecumā piemērojas apkārtējiem un saplūst ar pārējo masu, līdz beidzot sirmā vecumā, ja līdz tam izdodas novilkt, visu aizmirsta un partijas biedru atstāta, politiskā organizācija mirst.
Nebūšu tik cinisks, lai apgalvotu, ka tas asaru kamols, ko sestdien „Tautas partijas” (TP) kongresā centās norīt Andris Šķēle, bija falšs. Arī asaras, kas ritēja pār dažu biedru vaigiem, balsojot par partijas likvidāciju, visticamāk nebija domātas lētam šovam un vēlmei piecas sekundes eksponēties Latvijas iedzīvotāju televizoros. Par spīti visam, kas ar šo partiju 13 gados bija noticis, liela daļa tās dibinātāju un biedru joprojām uztvēra kā kaut ko nozīmīgu, ko savā dzīve izdevies paveikt.
Man bija iespēja apmeklēt TP sapulci, kas1998. gada rudenī notika Doma laukumā. TP tolaik Latvijas politikā ienāca ar jaunu dvesmu. Asa, provokatīva, no Rietumiem aizgūta un Jurģa Liepnieka diriģēta priekšvēlēšanu kampaņa. Latvijas iedzīvotājiem, kas bija pieraduši pie smagnējām, garlaicīgām politreklāmām un tautas namos rīkotām tikšanām ar deputātu kandidātiem, kuras parasti pavadīja koncerti, tas bija kaut kas jauns un uzrunājošs. Tiesa, ne jau tikai šis konfekšu papīrs bija tas, kas piesaistīja vēlētājus un ļāva TP uzvarēt 1998. gada 7. Saeimas vēlēšanās un iegūt 24 mandātus. Jau no paša sākuma partija balstījās uz stingrā līdera tēlu, kas prot ap sevi savākt profesionāļu komandu. Andris Šķēle visu laiku ir bijis šīs partijas sākums un gals. Šķēles, vismaz publiskā, aiziešana no politikas 2002. un 2003. gadu mijā lika pamatu partijas norietam. Tas varētu šķist dīvaini, jo TP no 2004. gada bija visās valdībās, lielāko daļu no tām vadot, un līdz 2007. gadam saglabāja augstu reitingu. Iemesls partijas šļūcienam uz leju bija vienkāršs — līderis aizgāja, bet komanda palika. Aigars Kalvītis par spīti ilgajam premjerēšanas laikam sevi tā arī neapliecināja kā spēcīgs līderis, jo, pirmkārt, sāka iet paša spēlētā meldiņa pavadījumā, „viss ir labi, esmu stabilitātes garants, treknie gadi”, un, otrkārt, atšķirībā no Šķēles viņš neprata par sevi radīt prasmīga līdera tēlu. Pietika ar dažām kļūdām — kašķis ar Loskutovu un grozījumi Drošības likumā, lai partijas un paša Kalvīša politiskais kapitāls un sabiedrības uzticība nobruktu lejā nepilnu pusgadu pēc TP uzvaras 9. Saeimas vēlēšanās. No šī trieciena TP par spīti Šķēles atnākšanai tā arī neatkopās un turpmāk kopā ar divu citu politisko līķu apvienību LPP/LC izveidoja apvienību „Par Labu Latviju”, kas vēl pēdējiem spēkiem un lielu naudas piešprici iekļuva Saeimā. Rīkojums Nr. 2 un Valda Zatlera paziņojums par savas partijas veidošana visām trim kādreiz tik ietekmīgajām varas partijām arī ir nāves spriedums.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 14.07.2011.
Autors: EGILS KAZKEVIČS
Autors: EGILS KAZKEVIČS