Nu jau 70 gadu pagājis kopš 1941. gada 14. jūnija. Es ar savu ģimeni, tēvu, māti un 7 gadus veco māsu, tikām izsūtīti uz Sibīriju.
Par to visu ir daudz stāstīts, rakstīts. Tomēr dažas epizodes gribu pieminēt. Kad nokļuvām gala stacijā Kanskā, mūs sāka vest uz nometināšanas vietām, skanēja dziesma „Še, kur līgo priežu meži". Es nevaru aizmirst vārdus: „Latvju tauta zeļ un zied…" Man bija 10 gadu, divu klašu izglītība. Bet mani jau tad nodarbināja jautājums „Kāpēc?".
Mūs ievietoja jau represēta Sibīrijas kulaka mājā, vienā istabā 5 ģimenes. Pieaugušie gāja darbā. Ar bērniem bija kāda vecmāmuļa no Viļāniem Veronika Belkovska. Viņai līdzi bija 3 lūgšanu rožu krelles. Mēs lūdzām Dievu caurām dienām. Es lūdzos, kaut varētu iet skolā. Man no bērnības bija mērķis izmācīties par skolotāju. Par savu sapni pastāstīju arī saviem vienaudžiem. Vasarās arī bērni strādāja. Es ganīju kolhoza teļus un tiku izsmieta: „Redz, kur mūsu skolotāja teļus māca!"
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 09.06.2011.
Autore: OLGA GRUNDMANE,
pensionēta pārliecinātā skolotāja
RUTAS VIZĀNES foto