– Mamma sākumā mani gribējusi saukt par Antru – par godu savai klasesbiedrenei Antrai Liedskalniņai, bet beigās palikusi pie Intas (tā sauca radinieci Intu Āboliņu, kas pēc profesijas bija skolotāja), – sava vārda vēsturi atklāj INTA LEVE.
– Par skolotāju gan es nekļuvu, bet ar savu vārdu esmu apmierināta – tas nav visai plaši izplatīts, taču gana skanīgs.
Bet pēc profesijas Inta ir ārste. – Medicīna mani no laika gala ir interesējusi, tāpat kā doma, cik svētīgi ir otram palīdzēt grūtos brīžos (starp citu, arī Intas māsa Aina ir feldšerīte). Pirmajā gadā gan Medicīnas institūtā netiku, taču nepadevos. Gadu nostrādāju Rīgā – Stradiņos poliklīnikā – un tad mēģināju otrreiz – šoreiz veiksmīgi. Smagi, protams, bija. Pirmos divus gadus – tikai viens maršruts: anatomikums-māja-anatomikums. Arī mācību apjoms liels (bioloģijā, piemēram), un literatūra piedevām krievu valodā. Biju ļoti pateicīga saviem skolotājiem Madonas 1. vidusskolā, kas man bija ielikuši labus pamatus – Jānim Ozolam, Vijai Špatei, Janinai Āriņai, Dailai Sembergai. 1984. gadā pēc institūta beigšanas sāku strādāt par iecirkņa terapeiti Jaungulbenē, pēc tam Gulbenē. Tad, tā teikt, partija un valdība aizsūtīja uz LORa kursiem, beidzu tos, nedaudz pastrādāju, līdz satiku savu mūža mīlestību. Ļoti interesanti, ka mēs ar Andri abi mācījāmies vienā skolā un man jau viņš skolas laikā patika, bet tā tas viss arī palika, un dzīve mūs aizveda katru uz savu pusi, līdz satikāmies Gulbenē… Andris tolaik strādāja „Gaujaslīčos" par veterinārārstu. Apprecējāmies, viens pēc otra piedzima Andris, Ilze un Ieva, līdz ar to profesijā iznāca garāks pārtraukums. Atsāku jau Madonā – militārajā dienestā. Tagad esmu arodslimību ārste – reizi nedēļā pieņemu Madonas poliklīnikā. Ārsta profesijā ir ļoti svarīgi visu laiku būt apritē, jo medicīna nepārtraukti attīstās, bet, tā kā es labu laiku nestrādāju, man daudz kas jāsāk gandrīz vai no jauna, taču nav ne vainas.
Izaicinājumi vienmēr ir bijuši manā gaumē. Kādreiz, piemēram, teicu, ka nekad nedzīvošu laukos, bet, kad apprecējāmies, nebija, kur dzīvot, un aizgājām uz laukiem – pie manas vecmāmiņas uz Sarkaņiem. Vecajai mājai nupat palika 140 gadu. Šogad gan beidzot iegājām jaunajā mājā, bet tā labā aura jau nekur nepaliek…
Kad iejautājos par ikdienas ritmiem, Inta teic, ka dzīve kā jau laukos nav nekāda vieglā: – Nodarbojamies ar gaļas lopu audzēšanu, nedaudz – arī ar transporta pakalpojumiem. Strādājam paši, arī bērni zina, kas ir smags darbs. Taču tas neliedz viņiem iesaistīties dažādās aktivitātēs. Vecākais dēls šogad absolvē ģimnāziju, dosies studēt. Tad droši vien izjutīsim viņa roku trūkumu. Abas meitas pabeidza 10. klasi un arī Madonas mūzikas skolu. Par bērniem mums tiešām liels prieks, un tas vecākiem ir lielākais gandarījums.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva