Savos filmu apskatos bieži vien, raksturojot labas un pat teicamas filmas, nākas lietot apzīmējumus – izcili aktierdarbi, perfekta režija, galvu reibinošs operatora darbs utt., u. t. jpr.
Protams, tas viss ir pareizi un labi, taču ir reizes, kad ar to ir par maz un kad šādi apzīmējumi vairāk devalvē filmas vērtību nekā to ceļ. Dažkārt filma paņem skatītāju ar savu pirmatnējo dabiskumu un patiesumu… un dažkārt tev šādu filmu kļūst neērti skatīties, jo tu saproti, ka tas, kas notiek uz ekrāna, ir nācis no reālu cilvēku neizpušķotajām dzīvēm.
Dieva pilsēta (Cidade de Deus – portugāļu val.) ir kādas dabā eksistējošas Riodežaneiro favelas (graustu rajons) nosaukums. Šo vietu drīzāk var dēvēt par Dieva pamestu, jo, atskaitot noziedzību, nabadzību un nedaudz futbola, tās iedzīvotāji neko citu savas dzīves laikā neredz. „Dieva pilsēta" ir arī brazīliešu režisora Fernando Merellesa mākslas filma. Brutāla, neizpušķota un, kas pat svarīgākais, patiesa. Tā skatītāju nebaro ar liekām ilūzijām par to, kā ubaga zēni kļūst par prinčiem, lai gan paralēles var vilkt, jo filmā mēs redzam, kā zēni, kas pat vēl nav pusaudžu vecumā, sāk savu dzīvi ielu bandās un kā tie cer kļūt par narkobaroniem un gangsteriem, dažiem tas arī izdodas, ja izdodas… izdzīvot.
Varētu rasties jautājums – kāpēc man skatīties filmu, kas piesātināta ar nepilngadīgo vardarbību, noziedzības atainojumiem, rupju valodu? Atbilde ir vienkārša – šī filma ir kas vairāk par izcilu mākslas darbu, tā ir perfekts un precīzs reālās dzīves portretējums. Ticiet man, neviens Holivudas spīdeklis, kas uz Losandželosas asfalta zvaigznes ir atstājis savas plaukstas nospiedumu, nebūtu spējīgs pārliecinoši tēlot šajā filmā. Īstenībā „Dieva pilsētā" tēlo tikai viens profesionāls aktieris, visi pārējie filmas tēli ir atlasīti no favelām, t. sk. Dieva pilsētas, un notikumi, par kuriem tiek runāts filmā, ir patiesi, pieļauju, ka kaut kas līdzīgs ir viņu ikdiena.
Šāda veida darbi, kad mākslas kino balansē uz dokumentālā kino asmens, pie tam apspēlē tik cilvēciski sāpīgas tēmas, ir retums, tāpēc vēl jo vairāk iemeslu ziedot daļu sava vērtīgā laika, lai gūtu ieskatu skarbajā cilvēces realitātē un novērtētu to filmas pievienoto vērtību, ko sniedz nesamākslotība un pirmatnējs, neprofesionāls (pozitīvā nozīmē) tēlojums, pat ne tēlojums, bet savas ikdienas izdzīvošana uz ekrāna.
Vērtējums: skaties, ja vēlies pateikties augstākai varai, ka esi piedzimis tur, kur esi, nevis vietā, kur tev ir 99% iespēju kļūt par noziedznieku un 1% iespēju izsisties.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS