Nākamnedēļ Saeimā notiks Valsts prezidenta vēlēšanu pirmā un, iespējams, arī vienīgā kārta. Šobrīd skaidrs, ka deputātiem nāksies izvēlēties vienu no diviem kandidātiem – pašreizējo Valsts prezidentu Valdi Zatleru vai Saeimas deputātu – eksbaņķieri Andri Bērziņu.
Pētot sabiedrības reakciju uz prezidenta vēlēšanām, prātā nāk vārds vienaldzība. Jā, katram ir viedoklis par to, kādam ir jābūt Valsts prezidentam – stingrs mugurkauls, nacionālā stāja, rūpes par tautu un Latvijas interešu aizstāvība starptautiskā līmenī. Tas būtu laba prezidenta komplekts jebkurā pasaules valstī. Taču, ja runājam par pašām prezidenta vēlēšanām un to tehniskajiem, kā arī polittehnoloģiskajiem aspektiem, tajos lielākā daļa izvēlas neiejaukties, jo ko tur iejaukties, ja neviens tavu viedokli neprasa un ar to nerēķinās. Kaut arī Latvija nav prezidentāla republika, par gluži formālām prezidenta vēlēšanas nevar uzskatīt, jo Latvijā prezidentiem (visiem trim atjaunotās Latvijas prezidentiem) patīk ar savām aktivitātēm dažkārt paregulēt politisko dienaskārtību. Tā kā prezidentu ievēlē Saeima, politiskās partijas nav uzskatījušas par vajadzīgu šo procesu padarīt maksimāli atvērtu un valsts iedzīvotājus iekļaujošu. Prezidentu kandidatūras un to ievēlēšana, kā likums, ir bijis politiskās šaha spēles rezultāts. Guntis Ulmanis uz pirmo termiņu tika ievēlēts tādēļ, ka bija rada Kārlim Ulmanim, kā arī Saeimas partijām vajadzēja
izlīdzsvarot amatu sadalījumu, respektīvi, prezidenta amats kalpoja par daļu no plašāka bartera darījuma starp ZZS un „Latvijas ceļu". Otrais termiņš Ulmanim jau aizgāja pēc inerces. Ne mazāks tirgus, tikai jau ar izteiktiem trillera elementiem bija vērojams 1999. gadā, kad uz pirmo termiņu ievēlēja Vairu Vīķi-Freibergu. Bija nepieciešamas 6 balsojuma kārtas, un uz amatu bija 8 kandidatūras. Balsojums ievilkās līdz vēlai naktij, kandidāti pieteicās un atteicās, Juris Dobelis skraidīja apkārt ar krāsainām pildspalvām. Kārtīgs politiskais šovs, un viss tikai tādēļ, ka politiķi laikus neprata vienoties par vairākuma atbalstu kādam no kandidātiem. Šī bija viena no tām retajām reizēm, kad prezidentu ieguvām ja ne nejauši, tad vismaz ne laicīgi plānota darba rezultātā. Otrs Vairas Vīķes-Freibergas termiņš bija pats par sevi saprotams, jo viņas reitings bija krietni vien lielāks par politisko partiju un to politiķu reitingiem, un tikai retais atļāvās atklāti uzstāties pret sabiedrības vairākuma atbalstu baudošu Valsts prezidentu. Saeimā pret viņu nobalsoja tikai 6 deputāti.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 26.05.2011.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS