Pavasarim šogad sanācis tāpat, kā bieži gadās mums, – gribēja kā labāk, iznāca kā vienmēr. Proti, tielējās, tielējās kā skops namsaimnieks ar siltumpadevi, tad vienā brīdī kā spēra krānus vaļā, tā pārbaidīja bērzu birzis. Pāris dienās no gandrīz vēl snaudošiem pumpuriem svelmē izsprāga lapas un aši vien pieņēmās platumā. Laikam sapratis, ka pāršāvis pār strīpu, steidzīgi siltuma padevi nogrieza gandrīz pavisam. Tā šī nedēļa pagāja zem drebināšanās zīmes.
Bet, runājot par mums pašiem, nedēļas vidū bija brīvdiena, zem atgūtās brīvības zīmes. Klausoties ļaudīs, skatoties intervijas un lasot par šo dienu, nepamet tāda dīvaina sajūta par valstī valdošo nenoteiktību, lai neteiktu vairāk, tās nozīmīguma vērtēšanā.
Kad aptaujas diskā sarindo procentus, kas ataino ļaužu vērtējumu par šo dienu, ar skumju pieskaņu jāvērtē rezultāts, kas ataino nezinīšu, zināt negribētāju un vienaldzīgo kopējo masu. It kā uz viņiem valstiskā un tātad arī personas brīvība neattiektos, vai šodien tā jau kļuvusi tik apnicīgi pašsaprotama, ka nav tās dienas dramatiskā notikuma pieminēšanas vērta.
Bet no turienes kā sarkana stīga sākumceļš iezīmējās viens un nemaldīgs. Par šodienas veiksmēm un neveiksmēm mūsu ikdienā mēs nedrīkstam noniecināt ne nu jau tālajā 4. maijā pieņemto dokumentu, ne līdz ar to savu brīvo Latviju.
Protams, protams. Ir paaudze, kas uzaugusi jau pēc šī notikuma. Saskārusies ar laika gaitā daudzām nemākulīgas pārvaldības radītām dzīves grūtībām un piedevām slikti mācījusies vai arī slikti mācīta mūsu valsts vēsturē. Līdz ar to daudziem no viņiem, kas vēl palikuši šobrīd Latvijā, jautājums par 4. maiju rada pat izbrīnu…
Bet šajā pusē ar vienaldzību vai pat negatīvismu diemžēl ir arī daļa tās dienas notikuma liecinieku, kuru pārliecību par toreiz paveiktā svarīgumu sagrāvušas personiskās neveiksmes un šodienas grūtības.
Diemžēl tā ir, ka daudzi esam aizmirsuši, ka valstiskā brīvība nav sviestmaize, bet gan mūžīgs pienākums pret savu tēvzemi. Pienākums ne tikai labās dienās, bet vēl vairāk tad, kad klājas grūti. Īpaši tad der atcerēties varbūt piemirst sākušos vēsturi aizvadītajā gadsimtā un nekad nenoniecināt to, kas padarīts brīvības vārdā.
Autors: Oļģerts Skuja