Pirms 21 gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". 138 Augstākās Padomes deputātu balsojumu ap tagadējo Saeimas namu sapulcējies ļaužu pūlis, kā arī tie, kas bija pieplakuši saviem radiouztvērējiem vai televizoriem, uzņēma ar sajūsmas saucieniem. Jāvaicā – kas no tās dienas emocijām un saviļņojuma ir atnācis līdz mūsdienām?
Pirms 21 gada par spīti straujajām pārmaiņām PSRS un padomju Latvijā vārdu salikums „neatkarīga Latvija" joprojām bija tāls, grūti realizējams sapnis, kas vairāk turējās uz emocijām, nevis pragmatismu. Lasot atmiņu stāstus par 1990. un 1991. gada notikumiem, var tikai pabrīnīties par to, uz ko cilvēks ir spējīgs, ja viņu iemet notikumos, kas veido valsts vēsturi. Ikvienam apzinīgā vecumā esošam Latvijas iedzīvotājam bija savs viedoklis vai vīzija par to, kāda izskatīsies neatkarīga Latvija. Lielākoties tās bija idealizētas vīzijas, un tikai retais politiskās sistēmas maiņās spēja paraudzīties nākotnē un precīzi nolasīt to, kas notiks, kad beigsies atgūtās neatkarības paģiras. Kādam varbūt šķita, ka šo kopības, vienotības un solidaritātes garu, ko iedzīvotāji iedarbināja, lai sasniegtu galveno mērķi – neatkarīgu valsti, varēs noturēt ilgstoši, taču realitāte bija cita. Mežonīgajā kapitālismā, kurā ar visām četrām Latvijas sabiedrība bija iekšā, sākās citas savstarpējās attiecības. No musketieru moto – viens par visiem un visi par vienu – pārslēdzāmies uz – katrs par sevi. Kolektīvo apziņu, kur par tavām vajadzībām (darbu, izglītību, medicīnu utt.) rūpējās valsts, nomainīja individuālisms. Psiholoģiski šī pāreja daudziem bija ļoti smaga. Apķērīgākie un tie, kam bija labi kontakti, ātrāk saskatīja jaunās sistēmas priekšrocības, kamēr tā sauktie vienkāršie darbaļaudis adaptējās grūtāk. Piemēram, vēl tagad var lasīt/saklausīt, tai skaitā arī www.estars.lv komentāros, cilvēku neizpratni, kādēļ valsts nav tā, kas iedzīvotājus nodrošina ar darbavietām. Kas traucē pieņemt jauno sistēmu un izveidot savu valsti tādu, kādu mēs to vēlētos redzēt?
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 03.05.2011.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS