Ļaudonietei LILIJAI JAKUBJAŅECAI šodien ir dubulti svētki – gan vārdadiena, gan dzimšanas diena (šogad piedevām vēl ļoti zīmīga).
– Šo tradīciju – bērnam dot to vārdu, kas kalendārā ierakstīts tajā dienā, kad bērns nāk pasaulē, iedibināja vecaistēvs, un tā nu gan man, gan jaunākajam brālim Vilmāram vārda un dzimšanas diena ir vienā dienā, – atklāj Lilija un piebilst, ka tāpēc kaut kā īpaši apdalīta gan nejūtoties. – Šorīt, zinot, ka man būs tikšanās ar jums, apjautājos meitai un vīram, kā viņiem patīk mans vārds, un arī viņu atbilde bija pozitīva. Un arī es pati nu jau teju 50 gadu ļoti labi sadzīvoju ar savu vārdu. Šajā pusē (Ļaudonā dzīvoju jau 26 gadus) šis vārds nav izplatīts, bet manā dzimtajā Latgalē tas ir bieži sastopams. Pastāv uzskats, ka vārds kaut kādā veidā nosaka arī cilvēka likteni, tāpēc daudzi vecāki, pirms izvēlas vārdu savam bērnam, sīkāk papēta šos skaidrojumus. Par Liliju, piemēram, ir teikts, ka viņas būtība ir saskaņā ar skaisto zieda vārdu. Šī vārda īpašniecēm piemīt izteikts jutīgums, māka vērot cilvēkus (te nu es pilnībā piekrītu), bet attiecībā uz izteikto valdītkāri gan es negribētu piekrist, tomēr savas ambīcijas man, protams, ir. Pati cilvēkos ļoti augstu vērtēju uzticību. Ģimene, līdzcilvēki – tas man dod spēku dzīvei. Arī daba, dārzs, mežs. Kādreiz, kad bērni bija mazāki, gandrīz katrās brīvdienās visi kopā devāmies uz mežu. Vīrs Eduards vienmēr kaut ko izdomāja, lai būtu interesantāk…
Kad iejautājos, kā veidojies līdzšinējais dzīves ceļš, Lilija teic, ka sākumā par skolotājas profesiju īpaši nedomājusi. – Pēc vidusskolas stājos Tirdzniecības fakultātē, bet netiku. Tad tēva māsas, kas abas bija skolotājas Aglonas internātskolā, aicināja strādāt uz skolu. Gadu tur nostrādāju, un skolas direktors mudināja iet studēt pedagoģiju, teikdams, ja jau es tūlīt pēc vidusskolas esmu varējusi labi tikt galā ar uzticētajiem pienākumiem, tad tas, iespējams, ir mans ceļš. Un šodien varu teikt, ka tā arī ir – ne dienu neesmu nožēlojusi, ka kļuvu par skolotāju. Ļaudonas vidusskola ir mana pirmā un vienīgā darbavieta. Mācu bērniem krievu valodu, kad ir nepieciešams, aizvietoju arī latviešu valodas skolotājus. Vadu novadpētniecības pulciņu un skolas muzeju. Kā katra profesija, arī skolotāja darbs ir ar savu garoziņu, taču tas man sniedz gandarījumu – skolēni ir ļoti zinātkāri, atvērti, savā ziņā viņi jāvērtē kā partneri. Prot pat komplimentus pateikt, ko mēs savā laikā neatļāvāmies. Kopumā mani skolas atmosfēra uzlādē. Tas ir ļoti svarīgi – atrast to jomu, kur strādājot jūties labi, saskaņā ar dvēseli. To, starp citu, uzsver arī abi mani bērni – gan vecākais dēls Mareks, kas jau ir students, gan Diāna, kas šobrīd ir lielas izvēles priekšā, jo viņai šis ir pēdējais gads ģimnāzijā.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva