Kapsēta bija, ir un būs ikviena cilvēka pēdējais – svēts – mājoklis, miera un klusuma vieta. Latviešiem kapu kopšana ir sena tradīcija. Ar kapsētas sakopšanu un piemiņas saglabāšanu mēs ne tikai godinām savus zemes klēpī guldītos tuviniekus, bet arī izkopjam kapu kultūru un veidojam nezūdošas vērtības, ko nodot nākamajām paaudzēm.
Barkavas pagasta Saikavas kapos aprīļa vidū biju bērēs. Pēdējās kapu zvana skaņas bija kas nedzirdēts – dvēseli graujošs, smaga metāla troksnis.
Pavērojot kapsētas apkārtni, pārņēma nelāga sajūta par kapu teritorijas nesakoptību. Zemsedzē bieza rudens lapu kārta, nolauzti koku zari u. c. Pie senajām kapu kopiņām vējš trauksmaini dzenā lapas un skumji šūpo tukšās kapu smilgas. Redzams, ka piederīgie kopj savu aizgājušo kapu kopiņas, bet galvenais ir rūpīgi sakopt visu kapu teritoriju. Cienot mūsu senču tradīcijas, sakopt kapsētu ir mūsu svēts pienākums.
Pretēji iepriekš rakstītajam – visu cieņu Praulienas pagasta vadībai, it sevišķi Vistiņlejas kapu pārzinei Intai Pekšai. Viņa organizē un vada kapsētas sakopšanas darbus jau vairākus gadus.
Kapsētas uzturēšana kārtībā prasa ne tik daudz materiālo ieguldījumu, kā pašu cilvēku apzinīgu, saprātīgu attieksmi. Uzskatu, ka kapsēta ir pagasta, novada vizītkarte, jo kapusvētkus apmeklē ne tikai aizgājēju piederīgie, bet arī viesi no tālākām vietām.
Pensionāre V. RAMANE
Praulienā