To, ka mans mīļākais gadalaiks ir pavasaris, iespējams, daļēji izskaidro fakts, ka esmu viens no daudzajiem aprīļa bērniem. Vairāk gan pamatojums slēpjas plaukstošo pumpuru un dažās vietās izlīdušās zāles smaržā, saules silto staru un vēsuma, kas nāk no zemes, sajaukumā no rītiem, drošajās putnu dziesmās, smieklīgi lēnīgajā kukaiņu lidošanā pēc ziemas miega.
Pavasaris liek atmosties gan dabai, gan cilvēkiem, kas, ilgus mēnešus pavadījuši ziemas pēcpusdienas un vakarus mājās, nu dodas strādāt savos dārzos, bērni manāmi ielās uz velosipēdiem un skrituļslidām. Dzīvība kūsā! Nupat arī klāt Lieldienas, kad latvieši vēl pirms kristietības ienākšanas svinēja gaismas uzvaru pār tumsu.
Pavasaris, kā ierasts, ir licis „pamosties" arī kūlas dedzinātājiem. Tā kā Madonas pusē šis gadalaiks ir atnācis vēlāk (šur tur vēl manāms nedaudz sniega), šis, kā joko, latviešu nacionālais sporta veids – kūlas dedzināšana – nav uzņēmis pārāk lielus apgriezienus. Pagājušajā gadā, kad Madonas pusē notika vairāki kūlas degšanas gadījumi lielā platībā, vietējie speciālisti atzina to pašu, par ko tiek runāts arī šogad un, visticamāk, gadu no gada arī turpmāk – kūlas dedzināšana patiešām izraisa vairāk negatīvu seku apkārtējai videi, nekā pieņemts domāt. To otrdien uzsvēra arī vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Raimonds Vējonis: – Dedzinot kūlu, tiek iznīcinātas ne tikai ērces. Dedzināšana nodara kaitējumu gan iedzīvotāju īpašumiem, gan videi. Tās dēļ izmainās augu sastāvs, kuri aug pļavās, noplicinās zeme, un līdz ar to samazinās tās vērtība.
Savukārt botāniķe Agnese Priede norādīja, ka ugunsgrēki skar zālāju bagātību, kas aug pļavās, un pašlaik šī situācija ir kritiska. Viņa minēja, ka, dedzinot pērnā gada zāli, tiek izskaustas tās augu sugas, kuras pirms 10 gadiem tajā pašā pļavā bija bieži sastopamas. Dedzinot kūlu, tiek iznīcinātas arī dažādu putnu ligzdošanas vietas, kā arī bezmugurkaulnieki un citi mazi dzīvnieki, kuri zālē ir grūti pamanāmi.
Turklāt kūlas dedzināšana nav bijusi latviešu tradīcija, kā uzskata daļa sabiedrības. Senos laikos vietējie iedzīvotāji bieži vien saskārušies ar zāles trūkumu, kas izslēdz iespēju, ka pirms vairākiem gadu simtiem senie latvieši bija tendēti uz pērnās zāles dedzināšanu.
Šajās Lieldienās, kad priekšā četras brīvdienas, kas turklāt, pēc sinoptiķu prognozēm, solās būt ļoti siltas, saudzēsim gan tuvumā esošās ēkas, gan dzīvo radību un apkārtējo vidi, ko kūlas dedzināšana var iznīdēt! Ievērosim īstenas latviešu tradīcijas – ēdīsim olas, salīdzināsim, kura krāšņāka un stiprāka, šūposimies un priecāsimies, ka pēc garās ziemas beidzot atnācis saulainais pavasaris!
Autore: LAURA VOITIŅA