Lieldienai, tāpat kā visiem citiem saulgriežu svētkiem, ir vistiešākais sakars ar sauli. Šī diena gada ritumā ir tas punkts, kad diena kļūst garāka (lielāka) par nakti, kad beidzas ziemas tumsas periods, kad no sastinguma mostas visa dzīvā radība. Tas ir laiks, kad vakaros vairs netiek dedzināta uguns un visus darbus (tai skaitā arī vakara) var paveikt dienas gaismā.
Skandināviem esot ticējums, ka dzērves ar savu atlaišanos atnes gaismu – tas ir laikā ap mūsu Lieldienu. Gribas teikt, ka arī latviešu tautai ir analogs ticējums ar domu, ka dzērves pavasarī atnes launagu, bet rudenī ap Miķeļiem aiznes. Tātad marta beigās diena jau ir tik gara, ka jāēd atkal četras reizes.
Mūsu Lieldienai līdzīgi svētki pavasara atmodas periodā jau pirms kristīgās ticības ieviešanas un baznīcas svētkiem – Lieldienām – bija pazīstami arī pārējām indoeiropiešu tautām.
Tautas ticējumi teic, ka Lieldienas rītā agri jāceļas, pirms saullēkta jāuzkāpj augstā kalnā vai jāaiziet līdz kādai upītei, kas tek uz rītiem, lai redzētu, kā saulīte rotājas vai pat dejo. Lieldienas rītā saulīte lecot trīs reizes šūpojas (pierakstīts (turpmāk –
pier.) Jēkabpilī); Lieldienas rītu, saulei lecot, vajagot caur zīda lakatu skatīties, tad varot redzēt, ka saule dancājot (pier. Nīcā).
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 21.04.2011.
No IVETAS POLITERES pētījuma
OĻĢERTA SKUJAS foto