Šopavasar tā bija zāģa dziesma. Ceturtdien, 14. aprīlī, kad Braku gravās vizbuļu vietā vēl dziļas sniega kupenas un gar ceļa malām čalodamas skrien sīkas ūdens tērcītes, pulcējās talcinieki.
„Tāpat un tomēr citādi", tā teiktu Rūdolfs Blaumanis, ielūkodamies Braku sētā. Šopavasar tas citādais ir aizgājušās ziemas „veltes" mums visiem. Kam pieder meži, tie to zina vislabāk, kas rūpējas par elektrības līnijām, tie zina visvislabāk.
Brakos nav ne lielu mežu, ne arī saimnieciski svarīgu elektrolīniju pārvadu. Un tomēr sava tiesa tika arī mums, muzejniekiem. Bērzu birzīte, lielās gravas, Pirtsdīķa apkārtne un citas vietas bija pilnas ar lauztiem un aizlauztiem kokiem un zeme noklāta ar nolūzušiem zariem. Diezgan nopietni postījumi bija skāruši rakstnieka kādreiz iekārtoto ābeļdārzu. Arī lielā simtgadīgā egle dārza rietumu pusē bija tik ļoti sasvērusies uz dzīvojamās mājas pusi, ka bija jārīkojas nekavējoties, pirms kāds stiprāks vēja pūtiens to nebūs izdarījis mūsu vietā.
Apsekojot muzeja teritoriju kopā ar muzejniekiem, Ērgļu mežniecības mežzinis Gunārs Plikausis konstatēja, ka te jārīkojas tā, kā to mums diktē situācija: vispirms jāveic tūristu drošībai un ēku aizsardzībai paredzamie darbi, pēc tam – skaistums un ainavas kopšana. Daudzi koki bija aizlūzuši, sasvērušies, zari atlūzuši un iekārušies dažus metrus virs zemes. Tā novēršana pamatā bija galvenais darba lauks, pie kā ķērās trīs brigādes profesionālu vīru vadībā: Ērgļu mežniecības speciālisti ar mežzini Gunāru Plikausi priekšgalā, Ērgļu arodvidusskolas namdaru grupa ar meistaru Antonu Elksni, biedrība „Vidzemes augstienes meži" ar priekšsēdētāju Birutu Nebari vadībā. Gunārs Plikausis jau vairākus gadus ir Braku talku vadītājs un koordinators un viņš uzskata to par savu goda pienākumu, tāpat kā mežzinis Jānis Nebars.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 19.04.2011.
Autore: ANNA KUZINA,
Braku muzeja vadītāja