Vienā no aprīļa „Stara" numuriem Cesvaines novada pašvaldības vadītājs Vilnis Špats un Vestienas pagasta pārvaldnieks Artūrs Vīle-Bērziņš, lūgti izteikt viedokli rubrikā „Redzējums", atsaucoties uz Alfrēda Rubika izteikumiem raidījumā „900 sekundes" par zemes izpārdošanu ārzemniekiem, dalījušies šajās raizēs ar eirodeputātu un bijušo pučistu.
A. Vīle-Bērziņš lēš, ka ārzemniekiem piederošās platības varētu būt visai iespaidīgas, un sūrojas par vietējiem iedzīvotājiem, kas īpašumus spiesti pārdot „grūtās dzīves" dēļ. Varētu domāt, ka „viegla dzīve" Madonas novadā ir tikai varasvīriem, kuru pašnoteiktās algas atbilstoši VID publiskotām deklarācijām trekni pārsniedz pavalstnieku vidējos ienākumus, trūcīgos nemaz neievērojot. Bet varbūt tāpēc cilvēki pamet priekšniecībai labvēlīgo novadu? Varbūt viens otrs madonietis bēg, nespēdams vairāk noskatīties, kā tautas priekšstāvji pieļauj senču lolotās Vestienas un Gaiziņkalna vides barbarisku degradēšanu primitīva laupītājbiznesa interesēs? Lai kā nebūtu, cilvēki zemes platības Vestienā un citur pārdod brīvprātīgi. Kaut Rubiks ar draugiem par to sirdī slēpj zināmu rūgtumu, mēs tomēr dzīvojam brīvā valstī. Gausties, ka zemes atstājēji „nespēj izdzīvot", nav patiesi. Madonieši, ja viņu pārvaldītāji vēl nezina, pieder tai pašai homo sapiens sugai, kas apdzīvo visu zemeslodi, un daudz ko var paveikt ne sliktāk par ciltsbrāļiem citās valstīs. Jautājums tikai, vai gribam strādāt, izglītoties un domāt, vai tikai grābt, kāst un par nekā nedarīšanu saņemt naudu, kā viens otrs, sevišķi vēlētos amatos, ilgstoši pieradis. Nevajag arī ļaunuma sakni meklēt „briesmīgajā Eiropā", kā uz to Vestienas pagasta pārvaldnieks manu acu priekšā nesmuki māja bēdīgi slavenajā Vestienas aizsargājamo ainavu apvidus dabas aizsardzības plāna apriešanas sanāksmē 31. martā viesnīcā „GaiziņStars". Nevietā tur bija arī viņa smiekliņš par iespaidīgo Eiropas maksājumu ārkārtīgi stingro, birokrātisko atskaišu sistēmu, kādēļ cilvēki no šiem maksājumiem „atsakoties". Bez nopietnas kontroles, varam būt droši, liela daļa „Briseles naudas" kaut kur ieķertos vai kaut kam pieliptu Latvijas valsts un pašvaldību kabinetos, līdz adresātam nenonākdama.
Arī tas, ka daļa zemju šeitan piederēs citzemju pilsoņiem, nav lielākā nelaime. Tā ir gandrīz visur pasaulē, un Latvija nedz būs, nedz ir izņēmums. Viss atkarīgs no valsts likumiem un pašvaldību godaprāta, kā arī zināšanām, izstrādājot kulturālas vai nekulturālas uzvedības noteikumus savās teritorijās. Arī ārzemnieki kā cilvēki ir dažādi, tomēr jāatzīst, ka viņi vairāk nekā mūsējie mācīti cienīt likumus un vides saudzības pilnīgi nepieciešamos ierobežojumus.
Kāds mans paziņa Nīderlandes žurnālists un ornitologs, kas nav nekāds bagātnieks, nesen iegādājās prāvas platības ar lauku māju Vesetas krastos. Labi pazīdams jauno īpašnieku, esmu drošs, ka te vismaz netiks kailcirtē noskūts mežs; mirkļa peļņai neizgrābs zemes dzīļu bagātības; neuzcels zivis bendējošu Kalvīšu ģimenes hesiņu; kūdrā neizpārdos purvu; veidenbaumiski košās puķu pļavas nepārvērtīs ar indēm miglotā monokultūras tīrumā. Tur nenotiks tas, ko, kā esmu sapratis, par vispareizāko „attīstības" virzienu diemžēl uzskata Madonas novada vadītāji. Gluži otrādi, mans paziņa bija visai sašutis, kad uzzināja, ka blakus īpašumā saimniekojošajam dānim Latvijā oficiāli ļauts rapša laukus bezbēdīgi laistīt ar Nīderlandē aizliegto Vjetnamas kara ķīmisko ieroci raundapu.
Tālab, godātie tautas priekšstāvji, nevainosim ārzemniekus, nevainosim likumus, bet maķenīt kritiskāk paraudzīsimies paši uz sevi un savu atbilstību homo sapiens sugas sūtībai!
Autors: DAINIS ĪVĀNS