Pirms kāda laika „Stara" redakcijā ar sūdzību vērsās Madonas novada iedzīvotājs (kaut arī viņš savu vārdu nosauca, ētisku apsvērumu dēļ to neminēsim).
Viņš pārmeta atsevišķiem SIA „Madonas slimnīca" neiroloģijas nodaļas ārstiem paviršu attieksmi un kļūdainu medikamentu (atkarību izraisošu) izrakstīšanu, kā rezultātā minētais iedzīvotājs guvis invaliditāti. Sūdzības autors apgalvoja, ka turpmāk Madonas slimnīcas mediķu pakalpojumus izmantot vairs negrasās un jau vairākus mēnešus gan pats, gan ģimenes locekļi dodas ārstēties uz 150 km attālo Vidzemes reģionālo slimnīcu. Iedzīvotājs gan norādīja, ka viņam nav pretenziju pret lielāko daļu Madonas slimnīcas medicīniskā personāla, taču atsevišķi speciālisti, no kuriem daļu būtu bijis jau sen jāaizvieto citiem speciālistiem, ar savu darbu, viņaprāt, grauj slimnīcas reputāciju.
Tā kā iedzīvotājs šajā jautājumā vēlējās uzzināt slimnīcas vadības viedokli, sniedzām iespēju ierakstu, kurā iedzīvotājs formulē savas pretenzijas un pārmetumus, noklausīties SIA „Madonas slimnīca" valdes priekšsēdētājam Bruno Kokaram un medicīniskajai direktorei – ambulatorās nodaļas vadītājai Astrīdai Svilānei.
Laikraksts saņēma vēstuli, kurā Bruno Kokars pauda viedokli par slimnīcas ārstu personālu un konkrētā pacienta veselības aprūpi SIA „Madonas slimnīca".
„Lai kļūtu par sertificētu ārstu-speciālistu, jāmācās 10 līdz 11 gadu. Tas katram nav pa spēkam, tāpēc ārsti ir pieprasīti praktiski visās valstīs, pat tādās, kur visa apmācība ir bezmaksas.
Pašlaik Latvijā 23% ārstu ir vecāki par 60 gadiem, tajā pašā laikā mūsu medicīniskās augstskolas sagatavo mazāk ārstu, nekā tuvākajā laikā būs nepieciešams. Problēma tikai saasināsies. Ir zināmas slimnīcas, kur pēdējos 20 gados nav atnācis strādāt neviens jauns ārsts.
Madonas slimnīcā situācija ir labāka: nodrošinājums ar ārstiem ir viens no labākajiem starp lokālajām slimnīcām. Pēc rezidentūras beigšanas 2005. gadā sāka strādāt neiroloģe Ilze Āzena un radiologs Vairis Grava, kopš 2005. gada par dežurējošo ķirurgu, bet kopš 2009. gada par bērnu ķirurgu un dežurējošo ķirurgu strādā Astra Zviedre. Mūsu slimnīcā par dežurējošajiem internistiem kopš 2007. gada strādā Inese Irbe, bet kopš 2009. gada – rezidente Lita Gipsle.
Katru gadu lūdzam Veselības ministrijai palielināt rezidentu sagatavošanu. Pēdējo reizi šā gada 18. martā rakstiski lūdzām apmācīt par valsts finansējumu 14 dažādu specialitāšu ārstus-speciālistus, savukārt šā gada 28. martā, kad tika paziņots rezidentūras beidzēju skaits 2011. gadā (tas ir 141 ārsts), informējām Veselības ministriju, ka 2011. gadā esam gatavi nodrošināt ar darbu sešus jaunos speciālistus.
2011. gada septembrī rezidentūru neiroloģijas specialitātē beigs ārste Inese Irbe, un ir cerības, ka viņu nosūtīs strādāt uz mūsu slimnīcu.
Jāatzīst, ka lokālo slimnīcu neskaidrā nākotne neveicina īpašu interesi par darbu šāda līmeņa slimnīcās.
Pacientu ļoti iecienītā neiroloģe Ilze Āzena ģimenes apstākļu dēļ pārgājusi darbā uz Valmieru. Šobrīd mūsu slimnīcā strādā trīs neirologi: Velta Ozoliņa, Valdis Sīlis un Andis Audže. Pacientam ir tiesības izvēlēties ārstniecības iestādi un ārstējošo ārstu. Arī Madonā tāda iespēja pastāv.
Mēs esam ļoti pateicīgi mūsu kolēģiem – pensijas vecumu sasniegušajiem ārstiem, ka viņi rod spēku un vēlmi vēl strādāt. Starp citu, mūsu slimnīcā tādi ir 12 ārsti. Pretējā gadījumā daudzos dienestos nebūtu, kas strādā, nevarētu notikt arī transporta līdzekļu vadītāju un ieroču nēsātāju medicīniskās ārstu komisijas.
Pacienta medicīnisko dokumentāciju izpētīja medicīniskā direktore – ambulatorās nodaļas vadītāja Astrīda Svilāne – viņas komentārs:
Izskatot ambulatorā pacienta medicīniskās kartes ierakstus, secinu: pacients griezies pie neirologa sakarā ar nopietnām sūdzībām balsta-kustību aparātā 2003. gada septembrī ar ģimenes ārsta nosūtījumu. Pēc tam regulāri (3 līdz 8 reizes gadā) atradies vairāku Madonas slimnīcas neirologu novērošanā, atkārtoti ticis nosūtīts uz izmeklējumiem (rentgenogrammas mugurkaulam, kompjūtertomogrammas, divas reizes ārstējies stacionārā, vertebrologa konsultācija). Neirologi savas kompetences ietvaros ir nozīmējuši diagnozei atbilstošu medikamentozu ārstēšanu. Neiroloģiskajam veselības stāvoklim neuzlabojoties, terapijā ir tikuši pielietoti iedarbīgāki un „spēcīgāki" līdzekļi, bet apgalvot, ka tie nebūtu bijuši jāpielieto, nevar.
Jāatzīmē, ka pēdējo reizi sakarā ar neiroloģisko saslimšanu pie Madonas slimnīcas neirologa pacients ir griezies 2010. gada jūlijā.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS