Kopš garās un sniegiem bagātās ziemas ir aizritējusi pirmā siltākā nedēļa.
Beidzot pavasaris spraucas laukā reizē ar sniegpulkstenīšu, krokusu, tulpju un narcišu asniem, tas jūtams gaisā, kūstošā sniega un zemes smaržā, sadzirdams reizē ar putnu balsīm, dzērvju un stārķu atgriešanos, strautu burbuļošanu, iemalkojams reizē ar bērzu sulām.
Vidzemē zemledus makšķernieki vēl pārdroši steidz urbt pēdējos āliņģus, kamēr Latvijā ir vietas, kur ir plūdi un tiek evakuēti piekrastes iemītnieki.
Protams, lai nokļūtu līdz zaļajam un ziedošajam pavasarim, ir jāizbrien cauri gan palu ūdeņiem, gan dubļiem, īpaši laukos, kur tikai tagad sniegs pamazām atkāpjas. Prognozētā plūdu lielstihija gan, par laimi, ies secen, tomēr naktī uz 8. aprīli arī Latvijā bijusi vētra, kas lielāko spēku parādīja rietumu piekrastē, atstājot aiz sevis nolauztus kokus un jaunus elektroapgādes traucējumus. Mūspusē vēl labā atmiņā vētra pērn 8. augustā.
Šonedēļ e-pastā saņēmu vēstuli no tālās Japānas, ko raksta pirms sešiem gadiem Madonā pasaules orientēšanās čempionāta laikā sastaptā japāniete Mariko Ohsato. Reizē ar interviju un fotogrāfiju "Staram" apmainījāmies arī ar e-pastu. Viņa raksta, kā valsts pārdzīvo zemestrīces sekas un lūkojas pēc jebkādas palīdzības, kaut tiek darīts viss iespējamais pret radiācijas izplatību. "Arī komunikāciju jomā strādājošie var darīt daudz, stāstot par to, kā cilvēci kopumā var ietekmēt dabas katastrofas," raksta Mariko. Nupat ziņās uzzinājām, ka Japānu vēlreiz satricinājusi spēcīga zemestrīce un no izpostītajiem Fukušimas reaktoriem turpina noplūst radioaktīvās vielas. Satraucošas ziņas ir ienākušas arī no Okinavas par energopadeves traucējumiem kodolreaktorā. Mēs tikai varam par to visu nojaust.
Dzerot svaigas bērzu sulas tepat, kāda Latvijas meža maliņā, novērtēju, kas tā ir par mantu – tīrs gaiss, ūdens, nepiesārņota vide, kaut gan, līstot lietum, piezogas aizdomas, vai tikai tur klāt nav kas no radiācijas (sulas tek plēves maisā). Pasaulē jau viss ir savienots, jo zeme ir viena, kopīga planēta. To apzinoties, pasaulē aizlūdz par Japānu, par zemi, kurā visi dzīvojam. Latvijas zemē mierīgi dienas vadot, īpaši nesatraucoties par ko tādu tik globālu, mums ir citas problēmas, un tās salīdzinoši ir materiālas dabas, kaut arī ir brīži, kad aizdomājamies par to, kas nav no mums atkarīgs, kas ir svarīgs, kas – mazsvarīgs. Lai kā arī gribētu nepazaudēt orientierus, tomēr reizēm iznāk "matus skaldīt" un uztraukties par nebūtiskām lietām.
Autore: IVETA ŠMUGĀ