– Runājot par vārdu – tētis bija izdomājis: ja būs meita, tad liks vārdu Mārīte, bet mamma nav piekritusi – labāk Māra, tas tā nopietnāk skanot. Taču sanācis tā, ka lielākā daļa radu, tāpat kolēģi teātrī mani sauc par Mārīti, – tiekoties īsi pirms savas vārdadienas, „Staram" atklāj MĀRA GAIDULE.
– Kādreiz kāds cilvēks teica, ka mans vārds esot tāds smags un drūms, kas nozīmētu – rūgtie ūdeņi. Jā, varbūt man nācies dzīvē daudz kam cauri iet, bet atkal, ja ņem pēc latviešu dievībām, tad tas ir diezgan stiprs vārds.
Esmu dzimusi, augusi Madonā. Pēc Madonas 1. vidusskolas absolvēšanas sekoja Rīgas Pedagoģiskā skola. Profesija likās pazīstama, jo gan mamma, gan viņas māsa bija bērnudārza audzinātāja. Pēc skolas bija izvēle – palikt Rīgā vai nākt atpakaļ uz dzimto pusi. Izvēlējos tomēr Praulienu, kur tikko bija uzcelts jauns bērnudārzs. Tad cita pēc citas piedzima trīs meitas – Dace, Ieva un Zita -, kas šobrīd jau ir izaugušas un aizgājušas savā dzīvē – strādā, mācās, par viņām man vienmēr bijis liels prieks. Kad pienāca laiks atgriezties darbā, bērnudārzu bija skārusi reorganizācija, un man nācās meklēt citu darbiņu. Kādu gadu nostrādāju Praulienas bibliotēkā, tad nāca piedāvājums no Madonas muzeja, un nu jau 17 gadu esmu muzeja krājuma glabātāja: visi priekšmeti, kas ienāk muzeja krājumā, var teikt, iziet caur manām rokām. Starp citu, esmu dzimusi tajā ēkā, kur tagad ir mans darba kabinets…
Jau no mazām dienām esmu bijusi diezgan patstāvīga. Piemēram, mācoties 4. klasē, vecākiem nezinot, pieteicos mūzikas skolā, kas atradās turpat blakus mūsu mājai. Vecākiem pateicu tikai tad, kad uzzināju, ka esmu uzņemta. Skolas laikā arī sāku spēlēt teātri pie Skaidrītes Strades Madonas Tautas teātrī un to daru joprojām. Darbojos arī Praulienas amatierteātrī. Ir lomas, kas nāk ļoti grūti, ir, kas padodas vieglāk. Taču teātris ļoti palīdz, bagātina, dod gandarījumu, kad lomai izdodas atrast īsto atslēdziņu. Dziedu Madonas katoļu draudzes korī un uzskatu, ka ticība un paļāvība man ir palīdzējusi tikt pāri ļoti daudzām lietām dzīvē. Dziedāšana draudzē mani ļoti stiprina, jo ir taču teikts – kas dzied, tas lūdzas divkārt.
Teātra pieredze noder arī muzejā, iesaistoties gan Muzeju naktī, gan – kā nupat – izstādes atklāšanas sarīkojumā. Vadu arī dažādus pasākumus, kāzas. Brīvajā laikā? Uzadu kādu zeķu pāri – prieks, ka varu kādu iepriecināt. Vasarā – dārzs. Un liekas, jo gadi iet, jo man vairāk patīk pa zemi rušināties. Tur var rast mieru: aizej uz dārzu, tā cītīgi pastrādā un nomierinies. Bez tam, kad pats izaudzē, tad arī zini, ko tajās burciņās liec. Tagad arī bērni, kas jau prom no mājām, atzīst: mamm, ja tu zinātu, cik labas ir tās tavas burciņas…
Autore: BAIBA MIGLONE
JĀŅA ŠŪSTERA foto