Par ko pasaulē notiek viskarstākie strīdi? Visbiežāk par to, kam ietekme uz cilvēku ikdienas reālo dzīvi ir visai maza. Sports, politika, reliģija un vēsture. Viskarstāk strīdas tie, kas nedz sportā žilbinošus panākumus sasnieguši, nedz politikas veidošanai klāt stāvējuši, nedz par reliģiju zina ko vairāk teikt, kā vien mācītājs = pedofils. Tieši tāda pati attiecība ir vērojama arī saistībā ar vēsturi, kas ir pagātnes notikumu apkopojums, ņemot vērā dažādas liecības un avotus. Respektīvi, visai izplūdis un subjektīvs pasākums, kurā daudzi mīl tā kārtīgi parakņāties.
Viena no Latvijas vēstures lielākajām „kaudzēm", kurā katram patīk parakties, ir Otrais pasaules karš un tā pretrunīgie notikumi. 16. marts ir šo pretrunu pati smaile, jo diezin vai par vienu un to pašu notikumu var dzirdēt tik dažādus apzīmējumus, kas vērojami spektrā no fašistu, esesiešu, ebreju šāvēju marša Rīgas ielās līdz Latvijas varoņu un neatkarības cīnītāju piemiņas gājienam pie Brīvības pieminekļa. Zīmīgi, ka šo fonu notikumam rada ne jau paši leģionāri, kuru ar katru gadu kļūst aizvien mazāk un kurus vairāk interesē pieminēt savus kritušos cīņubiedrus, nevis vienas puses kaismīga glorifikācija un otras puses lamas. Karš, lai kā mēs uz to raugāmies, cenšoties attaisnot no uzvarētāju vai zaudētāju pozīcijām, ir amorāls cilvēces izgudrojums, kas radīts, lai risinātu plašāka mēroga konfliktus un dzītu uz priekšu attīstību. Kareivis, kam iedod šauteni un iemet šajā gaļasmašīnā, pie tā nav vainojams, jo gala rezultātā viņš ir lielākais upuris. Ir divtik skumji, ka cilvēkiem, kuri izgājuši cauri Otrajam pasaules karam, kas ir bijis visnežēlīgākais no visiem cilvēces vēsturē esošajiem kariem, šausmām, uz savas ādas ir jāpiedzīvo sabiedrības attieksme, ko var pielīdzināt nomētāšanai ar akmeņiem. Daļa uztver viņus par necilvēkiem un vēlas liegt pulcēšanās brīvību. Pašu valdība un politiķi nezina, kā ar šo neērto vēstures lappusi rīkoties. Nosodīt nevar, bet atklāti iestāties starptautiskajā arēnā arī ne. Tostarp ir vēl daļa sabiedrības un politiķu, kas uz 16. marta un to, kam ir visas tiesības šajā datumā pieminēt kritušos, rēķina veido politisko kapitālu un nodrošina publicitāti.
Diemžēl skaudrā patiesība ir tāda, ka nedz vieniem, nedz otriem, nedz trešiem leģionāri, kā cilvēciskas būtnes ar savu stāstu, savām problēmām, nav nepieciešami. Ir vajadzīga tikai ideja, ap kuru kā karstu putras bļodu ņemties. Ļoti ticams, ka stīvēšanās turpināsies ir tad, kad pēdējais leģionārs atdusēsies kapu kalnā.
Kas zina, varbūt atšķirīgais vēstures notikumu traktējums pat kļūs par ieganstu jaunam karam, kas dzemdēs jaunus uzvarētājus, jaunus zaudētājus un jaunus upurus. Un karš kārtējo reizi būs licis griezties vēstures ratam uz priekšu, nonākot tai pašā punktā. Tas, kurā brīdī šo ciklu, pārtraukt, ir pašu cilvēku ziņā, bet vai ir vēlme?
Autors: EGILS KAZAKEVIČS