Sūrā patiesība, ko kādā brīdī nākas apzināties ikvienam kritiķim, ir tā, ka lielajā pasaules lietu kārtībā pat vidusmēra atkritums ir nozīmīgāks nekā mūsu pret to vērstā kritika. (Citāts no filmas.)
Daži cilvēki man pārmet, ka nerakstu par „svaigām", kinoteātros redzamām filmām. Tas tiesa, taču tā nu reiz ir gadījies, ka tas, kas ir „svaigs", ne vienmēr ir arī labs, un ne visu, ko rāda Latvijas kinoteātri, es vēlētos ieteikt skatīties šīs slejas lasītājiem. Taču šoreiz būs neliels izņēmums, jo rakstīšu par gana jaunu un kinoteātros vēl redzamu darbu, proti, par bērnu un viņu vecāku pēdējo mēnešu mīluli – 3D animācijas filmu „Gardēdis" jeb – pareizāk būtu – „Ratatū" (fr. – ratatuile).
Mana nostāja animācijas filmu (multeņu) jautājumā ir vienkārša – tās neskatās vienīgi bērni, un tās nav domātas vienīgi bērniem. Ar izteiksmīgu zīmējumu vai 3D animāciju mūsdienās ir iespējams pateikt daudz vairāk nekā ar samocītu aktierspēli, papildinātu ar specefektiem. Protams, dzīvu aktieri, kas spēj iejusties lomā un to izprast līdz sīkumiem, neaizstās nekas, taču animācija paver iespējas, ko aktierkino tīri objektīvu ierobežojumu dēļ nespēj. Tāpēc jo lielāks prieks ir tajos gadījumos, kad šīs teju neierobežotās iespējas netiek izmantotas tikai zemas kvalitātes darbu tapšanai, kuru mērķauditorija bieži vien nav nosakāma. Viens no pozitīvajiem piemēriem ir animācijas studija „Pixar", kas līdz šim izcēlusies ar kvalitatīvām 3D vidē radītām filmām, kuras iekarojušas skatītāju interesi (ja ne mīlestību) visās pasaules malās un vecuma grupās. Studijas pazīstamākie darbi ir „Rotaļlietu stāsts", „Meklējot Nemo" un „Lieliskie". Filmas izceļas ar to, ka to saturs veiksmīgi uzrunā gan bērnu, gan pieaugušo auditoriju. Filmās nav nevajadzīgas vardarbības, uzbāzīgas morāles, atšķaidītu joku vai pretenziju uz augsto mākslu. „Pixar" jaunākais veikums – filma „Gardēdis" – nedaudz atšķiras no studijas iepriekšējiem darbiem. Visupirms jau ar vēstījumu, kas (atkal atkārtošos) ir viegli uztverams gan bērniem, gan pieaugušajiem, proti, sākot jau ar atmosfēru. Tā atgādina 60. gadu franču un itāļu kinodarbus, kur bija vērojams vieglums un bezrūpība. „Gardēdis", godīgi sakot, ir ļoti neamerikānisks veidojums. Otra lieta, ko nevar nepamanīt, ir filmas apsveicamais vēstījums, kas mūsu pragmatiskajā un racionālajā sabiedrības modelī var palikt arī nesadzirdēts, proti, neraugoties uz sabiedrības priekšstatiem, katrs var būt tas, kas viņš vēlas būt, šajā gadījumā žurka var būt izcils pavārs. Savukārt restorānu kritiķa Antona Ego par negatīvo kritiku un kritiķiem teiktie vārdi (skat. filmas citātu) būtu apzeltāmi un ierāmējami.
Vērtējums: skaties, ja vēlies redzēt, kā žurka gatavo, un gatavo labāk par cilvēkiem.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS