Šī nedēļa man vairāk saistījusies ar kultūras dzīvi – sestdien tā iesākās ar Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālo atlasi, kurā uzvaru guva daudzu jauniešu vidū iecienītā mūzikas apvienība „Musiqq". Atzīšos, ka šo konkursu ne nacionālā, ne Eiropas līmenī neskatos jau vairākus gadus, jo šova un uzstāšanos formāts šķiet pārāk komercializēts, bez īpašas saturiskas vai kvalitatīvas jēgas. Bet atbalstāma ir jebkura darbošanās, cenšanās savas spējas parādīt plašākai publikai, un šiem jauniešiem, domājams, pārstāvot Latviju Diseldorfā, šāda iespēja radīsies.
Aizvakar pirmizrādi kinoteātrī „Rīga" piedzīvoja latviešu kinofilma „Dancis pa trim". Lai gan filma ir ievērojama jau ar to faktu vien, ka tā aktualizē daudziem nezināmas lappuses Latvijas vēsturē, stāsta par latviešu ģenerāļa Jāņa Kureļa grupējumu kurelieši – nacionālās pretestības kustības būtisku sastāvdaļu, kam bija paredzēts kļūt par nākamās brīvās Latvijas armijas kodolu, kuram pievienotos leģionāri no abām latviešu divīzijām, liela daļa skatītāju to uz kinoekrāniem gaidīja parādāmies tādēļ, ka tā ir pēdējā, kurā piedalījies mūziķis/aktieris Mārtiņš Freimanis.
Šāda ažiotāža, ko izraisa aizsaulē aizgājušā mākslinieka piedalīšanās, lai cik tas ciniski izklausītos tiem, kas uzskata – mirušajiem jāļauj netraucēti atdusēties, šķiet, ir neatņemama „zvaigžņu" dzīves sastāvdaļa. Jau no vēstures redzams, ka daudzu mūziķu, gleznotāju darbi vislielāko ievērību un novērtējumu guvuši tikai pēc viņu nāves. Pieļauju, tam pamatā ir cilvēka spēja tā pa īstam novērtēt to, kas viņam ir, tikai pēc tam, kad to zaudējis.
Mūziķu veselībai šis gads iesācies ne visai labvēlīgi, par ko liecina, pirmkārt jau, Mārtiņa Freimaņa pāragrā nāve. Nu plašsaziņas līdzekļos nonākusi informācija, ka nopietnā stāvoklī slimnīcā atrodas Arnis Mednis (kāda nelāga sakritība – viņi abi jau reiz pārstāvējuši Latviju Eirovīzijas dziesmu konkursā), kam veikta smaga operācija. Var viņam domās vien vēlēt turēties un nepadoties, kā arī ātri atveseļoties! Prieks par daudzajiem labajiem vārdiem un vēlējumiem, kas veltīti Arnim Mednim interneta portālos. Varbūt reiz mācāmies priekšlaicīgi nespriest, kāpēc tā gadījies un kas pie tā vainīgs, vai varbūt saprotam, ka tā īstenībā, lai gan runa ir par publiski pazīstamu cilvēku, nav mūsu darīšana?…
Autore: LAURA VOITIŅA