Rudenī lauku ļaudīm pirmajā vietā ir ražas novākšana un, darbos aizņemtiem, ir mazāk laika jautājumiem par lauksaimniecības politiku. Pagājušajā ceturtdienā, kad laikraksta "Stars" redakcijā viesojās zemkopības ministrs Mārtiņš Roze un ministra padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos Liene Krīvena, ministram adresēto jautājumu bija salīdzinoši mazāk nekā pavasarī. Galvenokārt tie bija par cenu nesabalansētību un mežacūku postījumiem.
Cik zemnieks saņem par pienu?
Ļaudonas pagasta z/s "Papardes" saimniece Skaidrīte Stepanova ministram adresēja jautājumu par piena cenu, ko saņem ražotājs: – Kā jūs vērtējat faktu, ka ražotājam par piena litru samaksā tikpat, cik gada sākumā (ap 16 s/l), bet veikalos piena litrs maksā trīsreiz dārgāk, turklāt tas ir 2-2,5% piens? Piensaimniecības pamati ļogās, un, iespējams, nozare jālikvidē.
M. Rozes atbilde uz šo jautājumu bija tieša: – Ja kāds domā, ka nevarēs turpināt, tā ir viņa paša izvēle. Latvijā ir izvērsta piensaimniecības attīstības programma. Pašlaik pārstrādes uzņēmumi pat savā starpā cīnās, lai dabūtu pienu, maksā labu cenu, pat vairāk nekā 20 s/l. Šobrīd ir piena deficīts, nevis pārprodukcija, un gadījumā, ja neapmierina piena iepirkuma cena, ražotājs var slēgt līgumu ar citu piena pircēju, kas maksā vairāk.
Vaicāts par to, kā pats jūtas kā pircējs, ieejot veikalā un skatoties uz piena produktu pieaugošajām cenām, Mārtiņš Roze sacīja: – Kopš tā laika, kad sāku strādāt Zemkopības ministrijā (pirms 13 gadiem), vienmēr ir interesējis, cik daudz no piena cenas aiziet sākotnējam ražotājam, cik pārstrādātājam un cik tirgotājam, un diemžēl tas līdzsvars kaut kā novirzās uz beigu pusi. Kā tikai sākas runa kaut vai par cenu celšanu maizei graudu cenu dēļ, kaut gan graudi vēl nav nonākuši līdz miltiem, tā uzreiz jau veikalā cenas palielinās. Man tā liekas diezgan negodīga rīcība. Tas viss izraisa masu psihozi, situācija nav tā vienkāršākā, bet nav arī tik dramatiska, kā to mēģina pasniegt. Graudu un piena ražotājiem ienākumi tomēr ir lielāki nekā bija pirms diviem gadiem.
Cenu ārprāts?
– Rezerves daļas ir dārgas, degviela – dārga, lopbarība – dārga. Nav cenu sabalansētības. Piensaimniecībā un cūkgaļas ražošanā iepirkuma cena nemainās. Vai cenu sabalansētību var regulēt? – tā situāciju raksturoja un lūdza komentēt Praulienas pagasta saimniece.
Uz to ministrs atbildēja: – Cenu sabalansētību Zemkopības ministrija nevar un arī nekad nevarēs regulēt. Šajā gadījumā piena vidējā cena vairāk nekā citus gadus atbilst tam sadārdzinājumam, kāds ir izejvielām. Protams, ja neņem vērā to ārprātu, kas notiek piena cenu tirgū pasaulē, jo piena pietrūkst. Agri vai vēlu tas norimsies, un tādas iepirkuma cenas pienam, kā pašlaik, arī nebūs.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 27.09.2007.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto