Beidzot esam piedzīvojuši saulainas dienas, jo saule, kas no mums kautrējās decembrī un janvārī, nu atrādās visā godībā, jau otro nedēļu. Dzirdu jau dzirdu balsis – ko tā saule, ja siltumskaitītājs griežas kā nojūdzies un februāra rēķinu šajā sakarā pat sapnī negribētu redzēt. Tur nu, kā saka, bez komentāriem. Ziema ir ziema, un neba mēs tai temperatūru aiz loga spējam regulēt.
Krietni sliktāk, manuprāt, ir ar tām lietām, kuras tā vai citādi regulējam paši. Tas ir – precīzāk – ražotāji un tirgotāji. Strīds starp piena gādātājiem, piena produktu ražotājiem un to tirgotājiem šonedēļ ieguvis plašu rezonansi. Pat dažādu savstarpēju draudu līmenī vienam pret otru. Kamēr viņi tur apmētājas ar laipnībām, tikmēr piena produktu cenas veikalu plauktos greznojas ar visai izteiksmīgiem cipariem, protams, neuzrādot pircēja maciņam ne iemeslus, ne pie tiem vainīgos.
Šauj kā Čikāgā. Tā esmu dzirdējis runājam par amerikāņu pagājušā gadsimta gangstergrāvējiem – filmām. Nupat sāk likties, ka mūszemē nervozi un sevi pārvaldīt nespējīgi ļautiņi izgājuši, kā saka indiāņi, uz kara takas. Vieglu peļņu tīkojošiem mundierotajiem roka nenodrebēja smagākā nozieguma priekšā.
Kā izskatās, tas bijis iedvesmojoši nesavaldīgam strīdmanim, kas kinozālē nejutās drošs bez šaujamā kabatā. Bet fabula ar garo ievadu nav par to. Aizdomāties liek kas cits. Tie vairāk nekā desmit tūkstoši pistoļnēsātāju. Pat ja šajos tūkstošos ieskaitīti policisti un apsargi dienesta un darba uzdevumu pildīšanas laikā (kas diezin vai tā ir), paliek vēl entie drošības nēsātāji kabatā (kam tā – nepieciešama un kam – tikai zināmam šikam). Tad no nesavaldīgiem šikotājiem, precīzāk – psihotājiem, izrādās, neviens nav pasargāts. Paliek jautājums: vai tie verķi nēsāšanai netiek pārāk viegli vīzēti?
Kad televīzijā ieraudzīju agregātu, kas stundas laikā spēj vairāk nekā divsimt kubikmetru sniega pārvērst čurkstošā strautiņā, neiedziļinoties pašas mašīnas milzu cenās, tāpat ekspluatācijas izdevumos, kas arī neesot mazie, tūdaļ iedomājos mūsu sniega kalnus ielu krustojumos pilsētā. No sānielas planē ar mašīnu pie galvenās un zīlē – būs blīkšķis vai laimēsies bez tā. Smagos un busiņus vēl redzam, bet līdzīgie, tas ir – vieglie, tikpat nemanāmi kā paša mašīna attiecībā pret pārējām. Ne jau velti pat Rīgas mērs bija ieradies Jelgavā izlūkos, lai rēķinātu, vai sniegu vest vai tecināt. Diemžēl – ko nu mums. Utopija.
Negribas beigt ar mīnusa zīmi, bet plusus pagaidām kaut kā pat ar brillēm nevar samanīt. Diezin vai kaujas piena frontē nesīs kādu labumu pircējiem. Tas, ka mūsu makos pamatīgi ieķers piecdesmit miljonu sabīdīšana, kas esot it kā sekmīgi beigusies, ir pat skaidrāks par to, ka divreiz divi… tagad gan laikam – cik vajadzīgs augšā. Un kur tad vēl elektrība! Īpaši jau ražotājiem.
Autors: OĻĢERTS SKUJA