– Atšķirībā no manām trim māsām – Ilgas, Edītes un Maijas – man vienīgajai ir tāds netradicionāls vārds, par kuru īstenībā man laikam ir jāpateicas manai vecākajai māsai, kas tajā laikā, kad man vajadzēja nākt pasaulē, sportoja kopā ar šķēpmetēju Inesi Jaunzemi, kam bija jaunāka māsa Andra. Tajā laikā šī vārda pat vēl nebija kalendārā, – stāsta ANDRA VANAGA.
– Savukārt tētis pēc trim meitām gaidīja dēlu… Tā nu es tiku pie šī vārda. Bet, cik esmu lasījusi skaidrojumus, man jau liekas, ka tas precīzi atbilst manam raksturam. Andra ir atvasinājums no vārda Andris, un arī man visu dzīvi ir nācies būt stiprai, tikt galā ar visādām grūtībām. Ne velti jau bērnībā kaimiņu puikām mācīju kāpt kokos…
Esmu dzimusi Dzelzavā, beigusi Dzelzavas pamatskolu, tad Cesvaines vidusskolu, pēc tam ceļš aizveda uz Jelgavu – toreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā esmu apguvusi pārtikas tehnologa profesiju. Pēc valsts sadales nokļuvu Rēzeknē, kur nostrādāju septiņus gadus. Tad draudzene atvilināja atpakaļ – strādāju Praulienas ēdnīcā par vadītāju. Nu jau četrpadsmito gadu strādāju „Krūmiņa beķerejā". Sākumā biju maiņas brigadiere, tagad esmu ražošanas vadītāja. Kā teiktu japāņi, sen jau bija laiks kaut ko mainīt, – nosmej Andra, bet tūlīt pat turpina: – Īstenībā manā darbā rutīnā ieslīgt nav iespējams, jo nepārtraukti uzņēmumā notiek izmaiņas – strādāt paliek aizvien grūtāk un grūtāk. Lai varētu izturēt konkurenci, arvien meklējam kaut ko jaunu, kā piesaistīt pircējus. Bet es saprotu, ka citādi nevar. Latvieši allaž tiek uzskatīti par strādīgu tautu, kas pratuši sevi ne tikai fiziskā darbā parādīt, mums ir arī daudz gudru galvu, bet kaut kādā mirklī tas raksts ir aizgājis mazlietiņ šreijā –
cilvēki ir aizmirsuši, ka, lai kaut ko sasniegtu, nepietiek tikai ar tām obligātajām astoņām stundām un pusdienlaiku precīzi stundu… Ja gribi kaut ko sasniegt, tad ir jādara krietni vairāk. Mēs, visas četras māsas, jau kopš bērnības esam audzinātas darba tikumā, un prieks, ka arī bērni turpina iet to ceļu.
Mūsu ģimenē vienmēr ir bijusi liela kopības izjūta. Māsas man ir fantastiska aizmugure. Visos dzīves līkločos viņas mani ir atbalstījušas gan morāli, gan materiāli. Man ir divi lieliski bērni – Rasa mācās Madonas Valsts ģimnāzijas 10. klasē, bet Jānis Pēteris – Madonas pilsētas 1. vidusskolas 7. klasē.
Savu dzīvi es nevarētu iedomāties arī bez draugiem, kas allaž atbalsta un neļauj iegrimt pelēcībā. Pērn, piemēram, viņi, neraugoties uz to, ka man ir bail no liela augstuma, dzimšanas dienā uzdāvināja lidojumu ar gaisa balonu virs Madonas… Starp citu, aktivitātes man vienmēr ir patikušas. Studiju laikā nodarbojos ar kalnu tūrismu, tagad savam priekam paslēpoju, braucu ar riteni. Vienmēr esmu dziedājusi koros, arī tagad dziedu korī „Madona". Tad vēl grāmatu lasīšana, rokdarbi, protams, arī ēdiena gatavošana. Garlaikoties nav kad!
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva